1943. gada 4. martā Binca grupa no 271. bataljona saņēma sekojošu ziņojumu: "ālu no Utisas sādžas sadursme ar pretinieka izlūkiem. Iznīcināti trīs jātnieku izlūki. Trofejas: 2 šautenes, 2 zirgi, 2 ālu no Lavicas mežniecības nošauti 22 cilvēki, kas tika turēti aizdomās par piederību bandītiem.
1943. gada 5. martā pulksten 15.30 ieradās Deņiskoviču sādžā un apmetās tajā. Pārvietošanās iespējama tikai pa ceļiem. Sadursme ar pretinieku pie Jasko-viču sādžas, rezultātā iznīcināti 7 bandīti." 7. martā operācija "Fohn-1" bija pabeigta. Kā redzams no 23. vācu policijas bataljona dienasgrāmatas, tās rezultāti bija šādi. Ienaidnieka zaudējumi: nogalināti 83 cilvēki, nošauti 22 aizdomās turētie par piederību bandām. Trofejas: 15 šauteņu, 7 darba rati,šautenes patronu, 10 naži, 22 signālpatronas, 43 zirgi, 8 dzensiksnas, 1 rotators. Iznīcināts vai sabojāts: 1 lielgabals, 1 balsta ložmetējs, 6000 patronu, 420 būdu. Pašu zaudējumi -6 cilvēki nogalināti, starp tiem 1 vācietis. Viens ukrainis smagi ievainots. Rekvizīcijas rezultāti: iegūti 968 lopi,kg graudu, 153 aitādas. Starp "varonīgi kritušajiem cīņā ar boļševismu", kuri bija atzīmēti Baltkrievijas Kārtības policijas komandiera dienas pavēlēs, minēti seši, kas dienējuši 271. latviešu policijas bataljonā.
Atsevišķas fragmentāras ziņas par latviešu bataljoniem, kas darbojās Baltkrievijas teritorijā, ir arī kara laika partizānu dokumentos. Tā izlūkošanas apskatā par situāciju Sloņimas apkaimes teritorijā, ko 1943. gada augustā sastādīja no frontes līnijas otras puses atsūtītā grupa "Koli", ir atzīmēts: "Palīgā policijas iecirkņiem ir atsūtīti atsevišķi bataljoni no ukraiņu un krievu karagūstekņiem, dažreiz pa rotai, dažreiz pat pa vadam tie tiek piekomandēti policijas iecirkņiem aizsardzībai pret partizāniem. 1942. gada rudenī bija arī latviešu bataljoni, kuri masveida tvarstīšanu laikā ārkārtīgi plosījās, taču tagad to šeit nav" [autora pasvītroju ms],
1942. gada 27. jūnijā Begomļas-Pļeščeņicu rajonā ieradās 26. latviešu policijas bataljons 392 cilvēku sastāvā (18 virsnieku, 68 apakšvirsnieki). Bataljons bija saformēts Tukumā, un tas atradās Baltkrievijas teritorijā līdz 1942. gada decembrim (pēc citiem datiem, līdz septembrim). Arī tas piedalījās kaujās pret partizāniem. Pavēlēs ir atzīmēts, ka četri policisti krituši varoņa nāvē. piedalījās 10 policijas bataljoni, astoņi no tiem bija latviešu: 273., 276., 277., 278., 279., 280., 281. un 282. latviešu šucmanšaftes bataljons,28 kā arī 2. lietuviešu un 50. ukraiņu policijas bataljons, žandarmērijas motorizētās, sakaru un artilērijas apakšvienības, īpašo uzdevumu 2. aviogrupa. No ziemeļiem un dienvidiem operācijas rajonu aplenca 201. apsardzes un 391. lauka apmācību divīzijas apakšvienības.30 Operācija ilga vairāk nekā mēnesi. Operācijas atskaitē sīki pa dienām un stundām var izsekot katras apakšvienības darbībai, Citēsim dažus izvilkumus no atskaites.
"1943. gada 18. februārī 277. latviešu bataljona 4. rotas 1. vads pavirzījies uz Žernoseku, Šarvonošku, Heļmniku sādžu un Zeļankiem Žernoseku sādžā. Pēc trīs iedzīvotāju aresta nosauktās sādžas tika nodedzinātas.
1943. gada 19. februārī 232. bataljona 1. rota un 277. bataljona 1. rota ieņēma Bandzeļus, Mežžeļevo, Pļeskus, Dubņikus un Triševo. Bandītus neatrada. Gūstā saņēma 204 iedzīvotājus, ieguva 16 zirgu, 62 govis un 95 sīklopus. SD nodedzināja sādžas.
1943. gada 22. februārī operācijas laikā uz austrumiem no Zarjankas upes virzienā no ziemeļiem uz rietumiem 278. un 279. bataljons ieņēma bandītu sādžas Kolbovščinu un Barsukus, bet 278. bataljons ieņēma Medvedevo un Vesņino. Visas ieņemtās sādžas nodedzinātas..." Pavisam operācijas laikā nogalināja vai sadedzināja dzīvus 3500 vietējo iedzīvotāju, 2000 aizdzina katorgas darbos uz Vāciju, vairāk nekā 1000 bērnu aizveda uz Salaspils nāves nometni (Latvija). Šīs operācijas laikā izlaupīja un nodedzināja 158 apdzīvotās vietas, no tām kopā ar iedzīvotājiem nodedzināja Ambrazejevo, Aņiskovo, Bulus, Žernosekus, Kaļutus, Konstantinovo, Paporotnoje, Sokolovo u. c. sādžas. (Tagad visā pasaulē zināmā Matiņa tika iznīcināta divas dienas pēc operācijas - 1943. g. 22. martā.) Šīs operācijas laikā vietējie iedzīvotāji tika izmantoti mīnu lauku un ceļu atmīnēšanai.3' Dažkārt soda ekspedīcijas dalībnieki žēlojās, ka "mīnu lauku atmīnēšanai patlaban nav vietējo iedzīvotāju". Pēc operācijas tika izdota HSSPF Ostlandē ur Ziemeļkrievijā SS obergrupenfīrera un policijas ģenerālleitnanta Jekelna pavēle ar kuru saskaņā 273., 276, 277., 278., 279. un 282. latviešu policijas bataljons 1943. gada 1. aprīlī atkal tika nodots Latvijas Kārtības policijas komandiera rīcībā 282. bataljonu nosūtīja uz Krāslavas rajonu; 277. - uz Indras-Pustinas-Asūne; rajonu; 278. - uz Šķaunes-Vecslabadas rajonu; 279. - uz Rozenovas [iespējams Rožanova pie Ludzas. - Red. p/ez.]-Pasienes rajonu; 273. - uz Ludzas-Kārsavai rajonu; 276. - uz Abrenes rajonu, bet 280. un 281. - uz bataljona formēšana: vietu Bolderāju un Rīgu, kur tie Kārtības policijas komandierim bija jāizformē 2. lietuviešu un 50. ukraiņu policijas bataljons atgriezās Viļņā, bet 36. igauņi piedalījās 10 policijas bataljoni, astoņi no tiem bija latviešu: 273., 276., 277., 278., 279., 280., 281. un 282. latviešu šucmanšaftes bataljons,28 kā arī 2. lietuviešu un 50. ukraiņu policijas bataljons, žandarmērijas motorizētās, sakaru un artilērijas apakšvienības, īpašo uzdevumu 2. aviogrupa. No ziemeļiem un dienvidiem operācijas rajonu aplenca 201. apsardzes un 391. lauka apmācību divīzijas apakšvienības.30 Operācija ilga vairāk nekā mēnesi. Operācijas atskaitē31 sīki - pa dienām un stundām var izsekot katras apakšvienības darbībai. Citēsim dažus izvilkumus no atskaites.
"1943. gada 18. februārī 277. latviešu bataljona 4. rotas 1. vads pavirzījies uz Žernoseku, Šarvonošku, Heļmniku sādžu un Zeļankiem Žernoseku sādžā. Pēc trīs iedzīvotāju aresta nosauktās sādžas tika nodedzinātas.
1943. gada 19. februārī 232. bataljona 1. rota un 277. bataljona 1. rota ieņēma Bandzeļus, Mežžeļevo, Pļeskus, Dubņikus un Triševo. Bandītus neatrada. Gūstā saņēma 204 iedzīvotājus, ieguva 16 zirgu, 62 govis un 95 sīklopus. SD nodedzināja sādžas.
1943. gada 22. februārī operācijas laikā uz austrumiem no Zarjankas upes virzienā no ziemeļiem uz rietumiem 278. un 279. bataljons ieņēma bandītu sādžas Kolbovščinu un Barsukus, bet 278. bataljons ieņēma Medvedevo un Vesņino. Visas ieņemtās sādžas nodedzinātas..." Pavisam operācijas laikā nogalināja vai sadedzināja dzīvus 3500 vietējo iedzīvotāju, 2000 aizdzina katorgas darbos uz Vāciju, vairāk nekā 1000 bērnu aizveda uz Salaspils nāves nometni (Latvija). Šīs operācijas laikā izlaupīja un nodedzināja 158 apdzīvotās vietas, no tām kopā ar iedzīvotājiem nodedzināja Ambrazejevo, Aņiskovo, Bulus, Žernosekus, Kaļutus, Konstantinovo, Paporotnoje, Sokolovo u. c. sādžas, (Tagad visā pasaulē zināmā Hatiņa tika iznīcināta divas dienas pēc operācijas - 1943. g. 22. martā.) Šīs operācijas laikā vietējie iedzīvotāji tika izmantoti mīnu lauku un ceļu atmīnēšanai. Dažkārt soda ekspedīcijas dalībnieki žēlojās, ka "mīnu lauku atmīnēšanai patlaban nav vietējo iedzīvotāju". Pēc operācijas tika izdota HSSPF Ostlandē un Ziemelkrievijā SS obergrupenfīrera un policijas ģenerālleitnanta Jekelna pavēle, ar kuru saskaņā 273., 276., 277., 278., 279. un 282. latviešu policijas bataljons 1943. gada 1. aprīlī atkal tika nodots Latvijas Kārtības policijas komandiera rīcībā. 282, bataljonu nosūtīja uz Krāslavas rajonu; 277. - uz Indras-Puslinas-Asūnes rajonu; 278. - uz Šķaunes-VecsSabadas rajonu; 279. - uz Rozenovas [iespējams, Rožanova pie Ludzas. - Red. p/ez.]-Pasienes rajonu; 273. - uz Ludzas-Kārsavas rajonu; 276. - uz Abrenes rajonu, bet 280. un 281. - uz bataljona formēšanas vietu Bolderāju un Rīgu, kur tie Kārtības policijas komandierim bija jāizformē. 2. lietuviešu un 50. ukraiņu policijas bataljons atgriezās Viļņā, bet 36. igauņu policijas bataljona 1. rota - Tallinā.
Nākamā lielā operācija pret partizānu formējumiem, kas darbojās Rosonu-Osvejas partizānu zonā (Sebeža-Pustoška; Pustoška-Ņeveļa-Polocka; Polocka-Drisa; Drisa-Osveja-Sebeža), bija H. Himlera īpaši pilnvarotā SS obergrupenfīrera fon Baha-Zeļevska vadībā īstenotā operācija ar koda nosaukumu "Heinrihs". Operācija notika no 1943. gada 31. oktobra līdz 9. novembrim. Fon Baha-Zelev-ska kaujas grupā ietilpa F. Jekelna un fon Gotberga operatīvās grupas. Jekelna operatīvās grupas sastāvā līdz ar citām ietilpa 313. un 316. latviešu policijas bataljons - Vīdera iecirknī; Rīgas latviešu policijas pulks - Gahtela grupā; 283. latviešu policijas bataljons (719 cilvēku 24 atbalsta punktos); policijas iecirkņu dienesta spēki (600 cilvēku 22 apdzīvotajās vietās); 1. latviešu motociklistu strēlnieku vads (1/78); 317. latviešu rezerves bataljona 1. rota - Šrēdera apsardzes grupā.35 Noslēdzot apskatu par latviešu policijas bataljoniem, jāatzīmē, ka ir arī ziņas, ka 1943. gada rudenī armiju grupai "Centrs" tika nodots 231., 347. un 860. latviešu poficijas-bataljons.36 Tādējādi 1943. gadā Baltkrievijas teritorijā dažādā laikā atradās: Rīgas latviešu policijas pulks, 231., 271., 273., 276., 277., 278., 279., 280., 281., 282., 283., 313., 316. un 317. latviešu rezerves bataljons, 347. un 860. latviešu policijas bataljons, kā arī viens latviešu motociklistu strēlnieku vads.
Latviešu policijas formējumi piedalījās, kaujas operācijās pret Baltkrievijas partizāniem un iedzīvotājiem arī 1944. gadā. Operācijā "Pavasara svētki" (Frulings-fest), kas notika no 11. aprīļa līdz 4. maijam pret Ušaču-Ļepeļas partizānu zonas partizāniem, F. Jekelna grupas sastāvā kaujās piedalījās 15. latviešu divīzija, kā arī 2. un 3. latviešu policijas pulks un 5. latviešu robežsargu pulks.
Var minēt vairākas liecības par to, kādas pēdas baltkrievu tautas vēsturiskajā atmiņā ir atstājusi latviešu bataljonu darbība. īsi tās būtību izsaka dokumentāla liecība - Krievijas Atbrīvošanas armijas (KAA) aizmugures īpašo uzdevumu virsnieka poručika V. Baltiņa ziņojums KAA pārstāvim Rīgā pulkvedim V. Pozdņa-kovam 1944. gada 26. maijā: "1943. gada decembra vidū dienesta lietās man (kopā ar vairākiem līdzstrādniekiem) nācās būt Baltkrievijas rajonā (bij. Vitebskas guberņa) Kņazevas (Krasnoje), Barsuku, Rozaļino u. c. sādžās. Šīs sādžas bija ieņēmušas vācu daļas, kas izturējās pret iedzīvotājiem gluži ciešami, bet, kad tās nomainīja latviešu SS daļas, uzreiz sākās briesmīgs terors bez jebkāda pamata. Iedzīvotājiem naktīs nācās bēgt mežos, sedzoties ar palagiem (maskējoties sniegā apšaudes laikā). Ap šīm sādžām bija daudz sieviešu un vecu cilvēku līķu. No iedzīvotājiem es uzzināju, ka ar šīm nejēdzībām ir nodarbojušās latviešu SS.
1944. gada 23. aprīlī man nācās būt Moročkovas sādžā. Tā visa bija nodedzināta. Pagrabos dzīvoja esesieši. Manas ierašanās dienā viņi bija jānomaina vācu daļai, taču man tomēr izdevās parunāties latviešu valodā ar dažiem esesiešiem,
kuru uzvārdus es nezinu. Es pajautāju vienam no viņiem, kādēļ ap sādžu ir nogalināto sieviešu, vecu cilvēku un bērnu līķi, simtiem neapglabātu līķu, kā arī nogalinātie zirgi. Gaisā bija stipra līķu smaka. Atbilde bija šāda: "Mēs viņus nogalinājām, lai iznīcinātu pēc iespējas vairāk krievu." Pēc tam seržants aizveda mani pie nodegušas mājas. Tur gulēja daži apdeguši, pa pusei ar zemi apbērti līķi. "Bet šos," viņš teica, "mēs sadedzinājām dzīvus..." Kad šī latviešu daļa aizgāja, par piegulētajām paņēma līdzi vairākas krievu sievietes un meitenes. Viņu pienākums bija mazgāt zaldātu veļu, kurināt pirtis, uzkopt telpas utt.
... Maija sākumā Kobiļņiku sādžas rajonā kādā ieplakā mēs redzējām apmēram 3000 nošautu zemnieku līķu, pārsvarā sievietes un bērnus. Dzīvi palikušie iedzīvotāji pastāstīja, ka ar šaušanu nodarbojās "cilvēki, kas saprata krieviski, ar galvaskausu uz formas cepurēm un sarkanbaltsarkanu karodziņu uz kreisās piedurknes" - latviešu SS. Neatceros sādžas nosaukumu, kurā manu uzmanību saistīja mušu pūlis, kas riņķoja virs koka mucas. Ieskatījies mucā, es ieraudzīju nogrieztas vīriešu galvas. Dažas bija ar ūsām un bārdu. Sādžas tuvumā mēs atradām ne mazums nošauto zemnieku līķu. Pēc sarunas ar dzīvi palikušajiem iedzīvotājiem mums nebija nekādu šaubu par to, ka arī šeit darbojies latviešu SS, kas demonstrēja savu vīrišķību un bezbailību, izrēķinoties ar neaizsargātiem iedzīvotājiem. Viss pārējais, ko viņi bija pastrādājuši, šķiet nenozīmīgs salīdzinājumā ar to šausmīgo mucu un mājā dzīvi sadedzinātām sievietēm."
Vienā no partizānu dokumentiem, kurš datēts ar 1944. gada 26. jūniju, ir teikts, ka uz mīnas vecās pozīcijās ir "uzrāvies" 546. latviešu policijas bataljona kareivis.39 Tādējādi, balstoties uz iepriekšminēto, var teikt, ka Baltkrievijas teritorijā savas pēdas ir atstājusi viena latviešu divīzija (15.), divi latviešu policijas pulki (2, un 3.), viens latviešu robežapsardzes pulks,26 latviešu policijas bataljoni (Schutzmannschaft Bataillon) - 15., 17., 18., 24., 25., 26., 208., 231., 266.-E, 268., 271., 273., 276., 277., 278., 279., 280., 281., 282., 313., 316., 317., 347., 432., 546., 860. un viens motociklistu strēlnieku vads.
Mūsu rīcībā esošo ziņu analīze liecina, ka apstākļi, kas bija izveidojušies okupētajā teritorijā, spieda hitleriešu vadību iesaistīt policijas un apsardzes dienestā, kā arī cīņā pret partizānu kustību vietējos formējumus, to skaitā latviešu.
Baltkrievu tautas vēsturiskajā atmiņā latviešu policijas bataljoni, kas dažādos laikos darbojušies Baltkrievijas teritorijā, ir palikuši kā soda ekspedīciju dalībnieki, no kuriem daudzi runāja krieviski un izcēlās ar nežēlību pret baltkrieviem. Uzskatām, ka turpmāk nepieciešams pētīt jautājumus, kas saistīti ar tā saucamo austrumu, baltiešu, ostmusulmaņu un citu militāro formējumu izveidošanu, struktūru un darbību Baltkrievijas teritorijā. Bez to objektīvas izpētes tiks mazināts kara laikā piedzīvotās traģēdijas lielums.
ТОМ 2. Исследования Холокоста в Латвии.
Рефераты международной конференции 16-17 октября 2000 года. 2-е издание. Рига 2007 г.
SATURS
Latvijas Republikas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna.... 9
Alfrēds Erihs Senns
Otrā pasaules kara un holokausīa pētījumi (ievadvārdi grāmatai) 12
KONFERENCES REFERĀTI
Normans M. Naimarks
Holokausts Latvijas kontekstā: salīdzinājuma
un vēsturiskā skatījuma problēmas................................................. 19
Aivars Stranga
Latvijas sabiedrības attieksme pret holokaustu.................... 30
Marģers Vestermanis
Holokausts Latvijā. Historiogrāfisks apskats......................... 36
Edvards Anderss, Juris Dubrovskis
Latvijas ebreju liktenis ; pēc 1941. gada augusta
"tautas skaitīšanas" dokumentiem................................................ 49
Roberts G. Vaits
Rietumvācijas tiesu iestādes un holokausts Latvijā............. 61
Pēters Kleins
Stratēģija vai improvizācija? Rīgas geto - Rietumeiropas ebreju
deportāciju galapunkts.................................................................... 74
Deivids Sezarani
Vai ir un vai kādreiz ir bijusi holokausta industrija? .......... 83
Irēna Veisaite
Kā holokaustu izprot Lietuvā...............................................
Andrievs Ezergailis
Folklora pret vēsturi: holokausīa pētniecības problēma. 106
Leo Dnbms
Antisemītiskās ideoloģijas histērija vācu nacistu okupētajā Latvijā
1941.-1942. gadā.......................................................................
Dovs Levins
Galvenie fakti par Latvijas ebrejiem pirms Otrā pasaules kara,
tā laikā un pēc tam................................................................
Pauls A. Levins
Holokausta vēstures mācīšana dažādās valstīs: problēmas un iespējas 153
Katrīna Reihelte
Peļņa un zaudējumi: Rīgas geto ekonomiskā struktūra (1941-19
īapani Harviainens
Otrais pasaules karš un ebreji Somijā..........................................
Kārlis Kangeris
Latviešu policijas slēgtās vienības - Lettische Schutzmannschafts-Bataillone:
pētniecības problēmas un bataljonu formēšanas priekšvēsture.
Svetlana Bogojavļenska
Šeinas Gramas dienasgrāmata (Preiļi, 1941. gada jūlijs-augusts) - laikmeta
vēsturiska un vispārcilvēciska liecība.................................
Guntis Dišlers
Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas attieksme pret holokaustu
Otrajā pasaules karā....................................................................
Arturs Žvinklis
Latvijas valsts darbinieku - ebreju liktenis Otrā pasaules kara laikā 248
īzaks Kleimanis
Hoiokausts Latvijā. Atbalsis un izaicinājums....................
PĒTĪJUMI PAR HOLOKAUSTA PROBLĒMĀM LATVIJĀ
Dzintars Ērglis
Dažas holokausta epizodes Krustpilī: Beila Bella Veide...............
Aivars Stranga
Ebreju bēgļi Latvijā. 1933-1...............................
trēne Šneīdere
Politiskās prāvas pret ebrejiem Latvijā 1944.-1952. gadā 328
Rudīte Vīksne
Arāja komandas dalībnieks pēc padomju tiesas prāvu materiāliem:
sociālais stāvoklis, izglītība, iestāšanās motīvi, piespriestais sods 350
Marģers Vestermanis
Pieteikums pētījumam "Pretdarbība holokaustam Latvijā" .....
Krājumā ievietoto rakstu autori..................................................
Pauls A. Levins
Holokausta vēstures mācīšana dažādās valstīs: problēmas un iespējas
Цель реферата рассмотреть как теме Холокоста обучают в разных странах, культурах, образовательных системах, возрастных группах.
Этот вопрос важен, так как в школах преподаватели пытаются обучать теме, плохо представляя, что такое Холокост. В современном мире в теме Холокост заинтересованы не так много стран, прежде всего Израиль, США, Германия. Однако в последнее время тему активно начали изучать и в других странах Европы.
Kārlis Kangeris
Latviešu policijas slēgtās vienības - Lettische Schutzmannschafts-Bataillone: pētniecības problēmas un bataljonu formēšanas priekšvēsture
SS reihsfireram un Vācijas policijas šefam Heinriham Himieram (Heinrich Himmier) jau 1941. gada jūlija beigās bija skaidrs, ka iekarotos Austrumeiropas apgabalus nevarēs pienācīgi pārvaldīt tikai ar vācu policijas un SS spēkiem vien. Pēc viņa domām, šajos apgabalos bija nepieciešams papildus izveidot aizsardzības formācijas, kas sastāvētu no vāciešiem pieņemamām (genehm) tautību grupām.
Tā ar laiku Padomju Savienības okupētajās teritorijās, iā sauktajos Austrumzemes (Ostiand) un Ukrainas reihskomisariātos, kā arī okupētās Polijas austrumu daļā - ģenerālgubernatorā (Generalgouvernement) - vācu vara izveidoja policijas sevišķas slēgtās vienības Schutzmannschafts-Batailione, kuras komplektēja no vietējiem iedzīvotājiem. Sākot ar 1942. gadu, bija noteikts, ka viena bataljona sastāvā jābūt 501 vīram. Kara laikā Austrumzemē, Ukrainā un ģenerālgubernatūrā kopā saformēja 206 šāda veida bataljonus.
Šajā rakstā paredzēts tuvāk pievērsties tikai latviešu policijas slēgtajām vienībām - bataljoniem, iztirzājot ar tiem saistītās aktuālās pētniecības problēmas, kā arī analizējot vāciešu dažādo instanču lemšanas procesu, kas rezultātā noveda pie tā, ka formēja latviešu bataljonus, turklāt - daudz. Šis raksts/pētījums uzskatāms par sava veida ievadu raksta autora citiem plānotajiem darbiem par šo tematu.
Jautājumi par vispārējo policijas struktūru izveidošanu vāciešu okupētajā Latvijā, resp,, Latvijas ģenerālapgabalā, kā šo pārvaldes vienību toreiz oficiāli dēvēja, šeit nav iztirzāti.
I. Jēdziena Schutzmannschaften tulkošana un lietošana latviešu valodā
Latviešu policijas slēgtajām vienībām to pastāvēšanas laikā bijuši vairāki atšķirīgi nosaukumi. Lai novērstu neskaidrības, kādas var rasties, lasot dokumentus par latviešu policijas slēgtajām vienībām, ievadā dots īss pārskats par slēgto vienību apzīmējumiem gan vācu, gan latviešu valodā, turklāt sevišķi latviešu valodā oficiāli pieņemtais apzīmējums ir manāmi mainījies. Okupētajos austrumu apgabalos vācieši policijas dienestā iesaistīja arī vietējos iedzīvotājus. Vietējiem policistiem, kas bija tērpti uniformā, reihsfirers Heinrihs Himlers jau 1941. gada 25., resp., 31., jūlijā noteica, ka jālieto apzīmējums Schutzmannschaft, Ievedot vācu Civilpārvaldi un pārorganizējot vietējo iedzīvotāju policijas struktūras, sākumā Latvijas ģenerālapgabalā tika noteiktas trīs kārtības sargu grupas:
1) Schutzmannschaften in den Stadten - Kārtības dienests pilsētās (šis un turpmāk minētie tulkojumi ir tālaika oficiālie apzīmējumi latviešu valodā),
2} Schutzmannschaft aufdem Lande - Kārtības dienests laukos,
3) Schutzmannschaftsabteilungen - Kārtības dienesta rotas/bataljoni. Šis apzīmējums bija rotām/bataljoniem, kas darbojās frontes aizmugurē. Tieši armijai pakļautās formācijas sauca par Sicherungs-Abteilungen, bet latviešu valodā lietoja apzīmējumu - drošības vai apsardzes rotas/nodaļas/bataljoni.
No vietējiem iedzīvotājiem veidotās policijas struktūras pilnīgi tika noformētas
1941. gada 6. novembrī ar Vācijas Kārtības policijas augstākā vadītāja Kurta
Dalīges (Kurt Daluege) dekrētu "Schutzmannschaften in den Ostgebieten".7 Tad
uniformēto Kārtības dienestu Schutzmannschaften iedalīja piecās grupās:
1. Schutzmannschaft (Einzeldienst) in den Stadten (Stadtschutzmannschaft) -
Pilsētas kārtības dienests (savrupdienests).
2. Schutzmannschaft (Einzeldienst) aufdem Lande - Lauku kārtības dienests
(savrupdienests).
3. Schutzmannschaft in geschlossenen Einheiten - Slēgto vienību kārtības
dienests.
4. Feuerschutzmannschaft - Ugunsdzēsēju kārtības dienests.
5. Hilfsschutzmannschaft - Kārtības palīgdienests.
Šajā dokumentā skaidri tiek tuvāk aprakstītas arī slēgtās vienības - ka tās sadalāmas bataljonos, rotās, vados un grupās, ka tām piekomandējami vācu uzraudzības virsnieki (Aufsicht$offiziere) utt. Ar to tika likts pamats plašajai slēgto vienību formēšanai 1942. gada sākumā.
1942. gadā oficiālais apzīmējums slēgtajām vienībām latviešu valodā vispirms bija "kārtības dienesta vienības", resp., "kārtības dienesta bataljoni". Sākot ar
1942. gada 11. jūniju, tās sāka saukt par aizsardzības dienesta vienībām, resp.,
aizsardzības dienesta bataljoniem. Lai reiz par visām reizēm latviešu valodā
ieviestu vienveidību, 1942. gada 25. augustā izdeva pavēli, ka vācu Schutzmann-
schafts-Bataillon turpmāk latviski jātulko kā "aizsardzības bataljons" un jālieto "tāds
un tāds latviešu aizsardzības bataljons". 1943. gada 24. maijā SS reihsfirers
Himlers "apbalvoja" līdzšinējos latviešu aizsardzības bataljonus ar nosaukumu
"latviešu poiicijas bataljoni", ar to atzīstot šo bataljonu līdz šim parādīto teicamo
stāju. Līdz ar to policijas bataljoni kļuva arī par Latviešu leģiona sastāvdaļu. Tautas valodā Schutzmannschaft apzīmēšanai bija izplatīti vardi "šucmanis, -ņi", "šucmaņu bataljons" utt. Padomju laikā šis vārds tika ieviests latviešu literārajā valodā. Arī padomju laika vēstures darbos tas bieži vien sastopams kā līdzvērtīgs blakus lietotajiem vārdiem "policijas bataljoni".
Turpmāk tekstā kā pamatapzīmējums vācu vārdam Schutzmannschafts-Batail-lone tiks lietots "policijas bataljoni", izņemot īpašus gadījumus, kad, aprakstot noteiktu laikposmu vai notikumu, īiks lietots šī laika oficiālais apzīmējums latviešu valodā.
II. Pētniecības problēmas par policijas bataljoniem un holokaustu
Holokausīa pētniecībā aktuāli ir vairāki novirzieni. Viens ir lokālo aktivitāšu un iniciatīvu pētīšana - lemšanas process no "apakšas" -, novēršoties no pieņēmumiem, ka viss noticis, centrāli vadīts, pēc viena un tā paša modeļa. Ar šo ir saistīta arī koncentrēšanās uz hoiokausta norises izpētīšanu atsevišķās Austrumeiropas zemēs, pievēršoties arī tādiem jautājumiem kā, piemēram: vai varmācība pret ebrejiem būtu saistīta ar vietējām tradīcijām utt. Cits novirziens ir vaininieku (angl. perpetrator, vāc. Tater) grupas sīkāka analīze. Piemēram, degpunktā izvirza jautājumus, kāda loma ir cilvēka dabai un kultūrai, veidojot cilvēka uzvedību, kāda loma ir kognitīviem/ideoloģiskiem un kāda - situācijas/institūciju noteiktiem faktoriem, nosakot cilvēka motivāciju.
Ja pievēršas jautājumam par latviešu policijas bataljonu darbību un lomu, tad skaidrs, ka šis temats šodien labi iederētos kā Austrumeiropas valstu, tā arī vaininieku speciālajos pētīšanas novirzienos.
Šeit aplūkota sīkāka to darbu analīze, kuros apskatīta policijas bataljonu darbība, lai varētu redzēt, kādas līdz šim pētniecībā izvirzītas galvenās problēmas, un salīdzināt, kas bijis kopējs Ukrainas un Austrumzemes reihskomisariātos izveidotajiem bataljoniem, kā arī konstatēt, kas bijis specifisks, veidojot šos bataljonus tieši Latvijas ģenerālapgabalā.
Pēdējos desmit gados kā pirmais lielāku uzmanību policijas bataljoniem pievērsis ASV vēsturnieks Ričards Braitmens (Richard Breitman). Šim jautājumam veltītajā darbā "Himmler's Police Auxiliahes in the occupied Soviet Temtories" Braitmens uzsver tieši Himlera tieksmi veidot no Baltijas ģenerālapgabalu un Ukrainas iedzīvotājiem sev pakļautus paramilitārus spēkus. Himleram izdevies gan pārvarēt civilo un militāro iestāžu mēģinājumus šos spēkus pakļaut savai kontrolei, gan arī nobremzēt vietējo iedzīvotāju plānus ar policijas bataljonu palīdzību īstenot savas nacionālās ieceres. Šie policijas bataljonu vīri nekļuva par vienkāršiem Kārtības policijas funkciju izpildītājiem, bet gan drīzāk par mobiliem
|
Из за большого объема этот материал размещен на нескольких страницах:
1 2 3 4 5 6 |
