Latvijas un visas pasaules vēsturē iegājis 55 cilvēku izglābēja Žaņa Lipkes () cildenais vārds, kas iekalts Jeruzalemē lielāko glābēju sarakstā. Tagad zināms aizputnieku Elzas Puķes, Žaņa Pūķa, Gerharda Šustera un viņu tuvinieku varoņdarbs. Par to nacisti viņus bargi sodīja. No sešiem apcietinātajiem dzīvē atgriezās tikai Elza Puķe. Liepājā, Tirgoņu ielas 14 nama centrālapkures pagrabā, 11 izbēgušos ebrejus glāba, līdz kara beigām slēpa matrozis Roberts Sedulis un viņa sieva Johanna. Vairākus ebrejus izglāba liepājnieks Arnolds Gludausis, kurš nacistu okupācijas laikā bija cietumsargs. Ne katrs, kurš kalpoja tālaika varai, bija necilvēks. Septiņus Rīgas ebrejus centās izglābt Anna Pole. Tikai 1944. gada augustā nacistu kalpiem izdevās atrast slēpni, sodīt glābējus un tos, kas tika glābti. Pie nama Rīgā, Peldu ielā 15, uzstādīta goda plāksne varoņiem. Elvīra Rone Rīgā, Tērbatas ielā 56, paslēpa un izglāba astoņus ebrejus, Artūrs Motmillers - sešus. Andrejs Graubiņš Rīga, Avotu ielā 75, centās glābt piecus ebrejus, bet policija viņus atrada. Graubiņš gāja bojā Dahavas koncentrācijas nometnē Vācijā.
2000. gada jūnijā pieci ebreju glābēji - Bruno Rozentāls, Jadviga Arcehovska, Olga Krūzmane, Juris Bērziņš un Ilga Krūmiņa tika apbalvoti ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Apgalvo, ka Latvijā šāvēju esot bijis vairāk nekā glābēju. Diemžēl. Bija samērā daudz antisemītisma vājprāta galīgi apdullinātu necilvēku. Rakstnieka Miervalda Birzes vārdiem runājot, okupantu veicinātā antisemītisma propaganda uzkurināja ksenofobiskās kaislības un radīja tādu priekšstatu, ka gan "Latvijas, gan no Eiropas atvesto ebreju slepkavošana dažam šķita pat it kā daļēji taisnīga, lai arī pārspīlēta atmaksa". M. Birze liecināja: "No manas [ģimnāzijas] klases nošāva 5 ebreju meitenes, un šāva tie puiši, kuri nāca uz ģimnāzijas ballēm."
Starp šāvējiem bija arī ne mazums robustu un brutālu tipu, kurus nekādas idejas neietekmēja. Viņus reibināja nacistu varas dotā iespēja izpaust savu brutalitāti pret viņiem psiholoģiski nepieņemamu cilvēku - semītu. Bija arī tādi, kuri nevelējas šaut, bet baidījās nepildīt pavēli. Darbs SD komanda visādi citādi viņiem bija pieņemams un ērts, Tie bija viegla darba meklētāji, kādi ir un būs visos laikos. Nacisma kalpu vidū tādu bija daudz. Dažs pat lielījās ar savu stāvokli. Smagās un mokošās paģiras nāca vēlāk.
Viena no nepatīkamākajām parādībām holokausta laikā bija latviešu inteliģences nelielas, bet ievērojamas daļas konformistiskā attieksme pret nacistisko antisemītismu. Šo noskaņojumu spilgti atainojusi Zenta Mauriņa savā apcerē "Dzelzs aizbīdņi lūst". Viņas paziņa kāds filozofijas maģistrs, I. Kanta cienītājs (rakstniece viņu nosacīti dēvē par Gaili), nosodījis viņas līdzjūtību pret ebrejiem. "Nevaru īsti saprast, kādēļ jūs uztraucaties par žīdu apšaušanu." - ".. Kants nekur nesaka, ka žīdi būtu saudzējami." - "Kaitēkļi jāiznīcina, žīdi ir kaitēkļi, ergo..." Gailis pats smējies par labi izdevušos joku... Izcilā domātāja Z. Mauriņa atzīmē: "Baigs stulbunis seko kara pēdās. Vai viņu smadzeņu priekšā bija aizbīdīts dēlis?" No savas puses varu piebilst: šīs inteliģences "ekstrēmās" daļas domāšanu noteica arī kļūdaina pasaules uztveres un dzīves filozofijas izpratne, stagnanta metafizika, kas radīja stereotipus par citādo, plurālo. Viņi domāja neambivalenti, meklēja cēloņus mītiskos spriedumos un aizspriedumos. Un vēl vēlējās mācīt citus, mācīt visu nāciju.
Daudzi Latvijas iedzīvotāji bez kādas filozofijas tobrīd pieņēma pakļaušanos nacistu varai kā neizbēgamam un latviešiem mazākam ļaunumam. Tādu tipu zīmējis rakstnieks Ēvalds Vilks savā stāstā "Pusnakts stundā". Saimnieks Oskars Krūklis 1941. gada rudenī aizved savu ganuzēnu ebreju Haimu Cimbalu, kura vecāki jau nošauti, bet paspējuši atdot zēnu ganos, tā cerot viņu izglābt, - uz Valku, uz nošaušanu. Tā pavēlējis pagasta vecākais Spalis. Saimniece iedod zēnam līdzi ceļa maizi un raud. Pavēle jāpilda.
Izrādījās, ka nacisms ir ne mazāks ļaunums kā boļševisms. No Otrā pasaules kara turpmākās gaitas skatoties, tas bija vēl lielāks ļaunums. Daļēji tādēļ, ka tam izdevās savos noziegumos ieraut nelielu latviešu tautas slāni, kas kalpoja Ā. Hitlera trakajai antisemītisma iedomai. Vai te vainojama arī 1941. gada deportācija? Vainojams bija šīs noziedzīgās deportācijas nacistiskais atspoguļojums, vainas uzvelšana ebrejiem. Taču notikušās traģēdijas galvenais pirmcēlonis bija cits: Latvija Molotova-Ribentropa pakta realizācijas gaitā zaudēja neatkarību un nevarēja aizstāvēt savus pilsoņus - ne latviešus, ne ebrejus. Tie nonāca totalitāro okupantu terora varā.
Kā aculiecinieks un vēstures pētnieks varu apliecināt: antisemītiskās propagandas histērija 1941. gadā neietekmēja latviešu tautas lielāko daļu. Tā to noraidīja. Vieni - klusuciešot, baidoties, citi - cenšoties pretdarboties nacismam un kolaborantiem. Ļoti plaša bija pasīvā pretdarbība. Par iedzīvotāju negatīvo noskaņojumu pret ebreju iznīcināšanu liecina arī nacistu okupācijas darboņu dokumenti un atmiņas. Rīgas apgabala komisārs H. Vitroks savās atmiņās stāsta, ka Rīgas iedzīvotāju vairākums bija sašutis par ebreju nogalināšanu, nosodīja to, dēvēja par bezdievīgu noziegumu. Liepājas apgabala komisārs V. Alnors 1942. gada sākumā ziņojumā ģene-rālkomisāram 0. Dreksleram atzina, ka ebreju nošaušana Kurzemē izraisījusi iedzīvotājos lielu uztraukumu un vācu autoritāte ievērojami cietusi. Vācu SS un policijas priekšnieks Liepājā 1942, gada 3. janvārī ziņoja savam priekšniekam Rīgā, ka Liepājas iedzīvotāji ļoti nožēlo ebreju izzušanu un tikai gaužām retas balsis pozitīvi novērtē notikušo. Daudzi uzskatot, ka ebreji nošauti, lai vācu rokās būtu kompromitējoši materiāli par latviešu šucmaņu vienību. Dienās pēc ebreju iznīcināšanas latviešu sabiedrībā valdīja drūma un vienlaikus ārkārtīgi satraukta gaisotne. Daudzi secināja, ka nacistiskās varas nežēlība nenovēršami skars arvien vairāk latviešu.
Šīs prognozes piepildījās. Nacistu okupācijas gados iznīcināja ap 18 tūkstošiem latviešu, ap 2 tūkstošiem čigānu. Ap 7 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju tika ievietots koncentrācijas nometnēs. Piespiedu kārtā darbos uz Vāciju aizveda apmēram 35 tūkstošus. Ap 8% Latvijas iedzīvotāju piespiedu kārtā mobilizēja Vācijas armijā. Ap 50 tūkstošiem krita kaujas laukos. Tātad ebreju iznīcināšana jeb holokausta sadaļa Latvijā bija pirmais posms "brīvās telpas" radīšanā nacistu ieplānotai zemes kolonizācijai. 1942. gadā sagatavotā slepenā "Ostlandes telpas izkārtošanas skicē" tika paredzēta 164 tūkstošu vāciešu ieceļošana 25 gadu laikā, bet vēlāk - visas Latvijas pārvācošana.
Odiozais policijas ģenerālis un SS obergrupenfīrers F. Jekelns esot izteicies - ne jau tādēļ mēs karojam un darām "citus darbus", lai šo zemi atstātu latviešiem.
Том 6. Депортация 14 июня 1941 г. – преступление против человечества.
Материалы международной конференции, 12-13 июня 2001 г., Рига 2007 г.
SATURS
Priekšvārds ........................................................................................... 11
Latvijas Republikas Valsts prezidentes Vairas Vlķes-Freibergas uzruna 15
Pirmā plenārsēde
1941. GADA 14. JŪNIJA DEPORTĀCIJA - NOZIEGUMS PRET CILVĒCI
Jānis Riekstiņš
1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā ................................ 21
Arvīds Anušausks
Deportācijas - noziegums pret cilvēci. Salīdzināmā analīze 35
Indulis Zālīte, Sindija Eglīte
1941. gada 14. jūnija deportācijas struktūranalīze............ 40
Natālija Ļebedeva
Polijas un Baltijas iedzīvotāju deportācija uz PSRS 1939.-1941. gadā:
kopīgais un atšķirīgais............................................................... 51
Pāvels Poļans
1941. gada 14. jūnija deportācija padomju deportāciju politikas kontekstā ... 72
Zinaīda Sitņika
Deportāciju drāma Besarābijā: terora mašīnas mehānisms 74
Stīvens Springfīlds
1941. gada deportācija un tās ietekme uz Latvijas ebreju kopienu 77
Otrā plenārsēde
1941. GADA 14. JŪNIJA DEPORTĀCIJA STARPTAUTISKĀ UN TIESISKĀ SKATĪJUMĀ
Andrejs Lepse
1941. gada 14. jūnija deportācijas starptautiski tiesiskie aspekti 89
Roberts G. Vaits
Amerikas Savienotās Valstis un padomju okupācija Latvijā.
1940.-1941. gads......................................................................
Kaiju Metiks
Kompensācija par okupantu noziegumiem......................
Linards Muciņš
Represēto personu tiesiskā reabilitācija Latvijā pēc 1990. gada:
tās rezultāti un perspektīva.................................................
Alfrēds Erihs Senns
Padomju vara Lietuvā. 1940.-1941. gads.............................
Inga Petravičute
Padomju represīvās struktūras un kolaboracionisms Lietuvā
1940.-1941. gadā ......................................................................
Anatolijs Rusnačenko
Deportācijas no Rietumukrainas 1939.-1941. gadā .........
Kārlis Kangeris
Padomju okupācija un 14. jūnija deportācija nākamās okupācijas
varas - nacionālsociālistiskās Vācijas propagandā Latvijā
(1941.-1942. gads)....................................................................
Dovs Levins
Latvijas ebreju deportācija uz PSRS attāliem apgabaliem
1941. gada jūnijā .....................................................................
Treša plenārsēde
1941. GADA 14. JŪNIJA DEPORTĀCIJAS SOCIĀLIE, ETNISKIE,
TERITORIĀLIE ASPEKTI UN DEMOGRĀFISKĀS SEKAS
Ainārs Lerhis
Latvijas Republikas ārlietu darbinieku likteņi
padomju nometnēs...............................................................
Arturs Žvinklis
Padomju varas represijas pret Latvijas Republikas parlamentāriešiem
1940.-1941. gadā ......................................................................
Ēriks Jēkabsons
1941. gada 14. jūnijs Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā
Irēne Šneidere
1941. gada 22. jūnijā-4, jūlijā arestētie Latgales civiliedzīvotāji
un viņu liktenis.......................................................................
Uldis Lasmanis
1941. gada represijas Jēkabpils apriņķī................................
Dzintars Ērglis
1941. gada 14. jūnijs Ventspils apriņķa Dundagas pagastā.. 269
Iveta Šķiņķe
1941. gada 14. jūnija deportācijā arestētās un izsūtītās sievietes:
Ieskats problēmā ....................................................................
Pēteris Šķiņķis
Deportāciju ietekme uz Latvijas lauku sabiedrības attīstību 343
Pēteris Zvidriņš, Edvīns Vitoliņš
1941. gada 14. jūnija deportācijas tiešās un netiešās
demogrāfiskās sekas..............................................................
Ceturtā plenārsēde
1941. GADA 14. JŪNIJA DEPORTĀCIJAS AVOTPĒTNIECISKĀS PROBLĒMAS
Elmārs Pelkaus
1941. gada 14. jūnija deportācijas atspoguļojums Latvijas
Komunistiskās partijas dokumentos................................
Ainārs Bambals
1941. gada 14. jūnijā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju arhīva lietu
dokumenti kā vēstures avots................................................
Elga Zālīte
Dēmonizācijas un deportācijas: propagandas kari Latvijā
1941. gadā..................................................................................
Naums Lifšics
1941. gada 14. jūnija deportācija-padomju holokausts Latvijā 406
SECINĀJUMI UN REZOLŪCIJA .......................................... 411
■
Jānis Riekstiņš
1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā
(фрагмент)
Saskaņā ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētu 1940. gada 16. novembrī Latvijas teritorijā stājās spēkā KPFSR likumdošanas akti, to skaitā arī Kriminālkodekss. Šis dokuments padomju represīvajām iestādēm deva tiesības pēc padomju likumiem sodīt Latvijas pilsoņus arī par viņu darbību līdz 1940. gada 17. jūnijam.
Izmantojot Latvijas Kara ministrijas, Aizsargu organizācijas, dažādu iestāžu, politisko partiju un organizāciju arhīvu materiālus, kā arī uzņēmumu, namu, lauku saimniecību nacionalizācijas dokumentus, PSRS pasu izsniegšanas kampaņā iegūtos datus, slepeno aģentu ziņojumus, kā arī Latvijas Republikas preses izdevumus, statistikas un citus izziņu krājumus, LPSR VDTK darbinieki bija reģistrējuši daudzus tūkstošus sociāli bīstamu elementu. Līdz ar to viņu liktenis bija izlemts.
Par vienu no būtiskākajiem PSRS represīvo iestāžu dokumentiem, kas attiecas uz 1941. gada 14. jūnija deportācijas sagatavošanu, var uzskatīt PSRS valsts drošības tautas komisāra V. Merkulova 1941. gada 16. maijā VK(b)P CK iesniegto PSRS VDTK sagatavoto VK(b)P CK un PSRS Tautas Komisāru Padomes lēmuma projektu "Par pasākumiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR attīrīšanai no pretpadomju, kriminālajiem un sociāli bīstamiem elementiem".
Tajā teikts: "Sakarā ar to, ka Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR ir ievērojams skaits dažādu konīrrevolucionāro nacionālistisko partiju bijušo biedru, bijušo policistu, žandarmu, muižnieku, fabrikantu, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas bijušā valsts aparāta augsto ierēdņu un citu personu, kuras veic graujošu pretpadomju darbību un kuras spiegošanas nolūkos izmanto ārvalstu izlūkdienesti, VK(b)P CK un PSRS TKP nolemj:
1. Atļaut Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR Valsts drošības tautas komisariātam un Iekšlietu tautas komisariātam, konfiscējot īpašumu, arestēt un izsūtīt uz nometnēm ar termiņu no pieciem līdz astoņiem gadiem un pēc soda izciešanas nometnēs izsūtīt nometinājumā uz PSRS attālām vietām uz 20 gadiem šādas personas:
a) aktīvos kontrrevolucionāro partiju biedrus un pretpadomju nacionālistisko baltgvardu organizāciju dalībniekus;
bijušos apsargus, žandarmus, bijušos vadošos policistus un cietumu darbi
niekus, kā arī ierindas policistus un cietumu darbiniekus, par kuriem ir kom
promitējoši materiāli;
bijušos lielos muižniekus, fabrikantus un bijušā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas
valsts aparāta augstos ierēdņus;
d) bijušos Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas armijas un baltās armijas
virsniekus, par kuriem ir kompromitējoši materiāli;
e) kriminālelemenīus, kuri turpina noziedzīgu darbību.
2. Atļaut Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR Valsts drošības tautas komi
sariātiem un Iekšlietu tautas komisariātiem arestēt un nosūtīt trimdas nome-
tinājumā PSRS attālos rajonos uz 20 gadiem, ar mantas konfiskāciju šādas
personas:
1. punktā (a, b, c, d) minēto personu ģimenes locekļus, kuri dzīvo kopā ar
viņiem vai kuri aresta "brīdī atrodas viņu apgādībā;
kontrrevolucionāro nacionālistisko organizāciju dalībnieku ģimenes, kuru
[ģimeņu] galvas3 ir pārgājuši nelegālā stāvoklī vai slēpjas no varas iestādēm;
kontrrevolucionāro nacionālistisko organizāciju dalībnieku ģimenes locek
ļus, kuru [ģimeņu] galvas ir notiesāti ar augstāko soda mēru;
personas, kuras repatriācijas kārtībā ir ieradušās no Vācijas, kā arī vācie
šus, kuri ir pierakstījušies repatriācijai uz Vāciju, bet atteikušies izbraukt un par
kuriem ir materiāli par viņu pretpadomju darbību un aizdomīgiem sakariem ar
ārvalstu izlūkdienestiem.
Atļaut Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR Iekšlietu tautas komisariātam izsūtīt
administratīvā kārtībā uz Kazahijas ziemeļu rajoniem, ar termiņu uz pieciem ga
diem prostitūtas, kuras agrāk reģistrētas bijušās Lietuvas, Latvijas un Igaunijas
policijas iestādēs un kuras turpina nodarboties ar prostitūciju.
Arestējamo un izsūtāmo personu lietu izskatīšanu saskaņā ar šo lēmumu
uzdot PSRS iekšlietu tautas komisāra Sevišķajai apspriedei.
Uzdot PSRS Valsts drošības īautas komisariātam un Iekšlietu tautas komi
sariātam sagatavot speciālu instrukciju par šajā lēmumā minēto personu arestu un
trimdu, kurā paredzēt:
speciālas nometnes organizēšanu, uz kuru nekavējoties pēc aresta no
Lietuvas, Latvijas un Igaunijas tiks nosūtītas šā lēmuma 1. punktā minētās personas;
Sevišķās apspriedes lēmumu noformēšanu izdarīt pēc arestēto koncen
trēšanas iepriekšminētajā nometnē;
personas, kuras minētas šā lēmuma 2. punktā, pēc aresta nekavējoties nosūtīt
uz nometinājuma vietu, viņu lietas vēlāk noformējot PSRS Iekšlietu tautas komi
sariāta Sevišķajā apspriedē; d) par nometinajuma vietām noteikt Omskas un Novosibirskas apgabalu, Krasnojarskas novadu, Kazahijas PSR Aktjubinskas, Pavlodaras, Ziemeļkazahijas un Kustanajas apgabalu.
Uzdot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas K(b)P CK un TKP pārņemt no PSRS
Iekšlietu tautas komisariāta un Valsts drošības tautas komisariāta šajā lēmumā
norādīto pasākumu vadību.
Uzdot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas K(b)P CK un Lietuvas, Latvijas un
Igaunijas PSR TKP izstrādāt un nekavējoties īstenot pasākumus, lai nostipri
nātu zemākstāvošās partijas un padomju iestādes, kardināli uzlabotu partijas un
padomju darbu.
Uzdot PSRS Iekšlietu tautas komisariātam un Valsts drošības tautas komi
sariātam sniegt palīdzību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Iekšlietu tautas komisariāta
un Valsts drošības tautas komisariāta iestādēm, lai veiktu šajā lēmumā norādītos
pasākumus. Šajā nolūkā:
komandēt uz Lietuvu, Latviju un Igauniju PSRS valsts drošības tautas
komisāru biedru Merkulovu, PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieku biedru Serovu
un PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieku biedru Abakumovu;
komandēt 208 lietuviešu, latviešu un igauņu tautības PSRS Valsts drošības
tautas komisariāta Augstākās skolas kursantus, lai viņus izmantotu operācijā un
izmeklēšanā;
uz laiku - operācijas sagatavošanas un veikšanas periodā noteikt uz
Lietuvas un Baltkrievijas robežas aizsprosta zonu, nokomplektējot to ar 400 ro
bežsargiem.
8. Arestēšanas un izsūtīšanas operāciju Lietuvā, Latvijā un Igaunijā pabeigt triju dienu laikā."
PSRS iekšlietu tautas komisārs L. Berija un PSRS valsts drošības tautas komisārs V. Merkulovs 1941. gada 16. maijā šo dokumentu nosūtīja J. Staļinam, taču arhīvos ziņas par to, ka Staļins lēmuma projektu būtu parakstījis un tam piešķirts lēmuma statuss, nav atrodamas.
Bet dokumenti apliecina, ka deportācijas sagatavošana un īstenošana notikusi tieši pēc šajā lēmuma projektā noteiktajiem uzdevumiem un norādījumiem.
Šajā laikā tika sagatavota arī PSRS leTK direktīva "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Mol-dāvijas".
Deportācijas kārtību noteica PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieka I. Serova "Instrukcija par operācijas veikšanas kārtību, lai no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas izsūtītu pretpadomju elementus". Tā bija Serova "poļu operācijas" instrukcijas uzlabotais variants.
PSRS VDTK 3. pārvaldes 4. daļas 3. nodaļas priekšnieka valsts drošības leitnanta Rudakova izziņā par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta uzskaitītajiem pretpadomju un sociāli bīstamajiem elementiem norādīts, ka līdz 1941. gada 26. maijam Latvijā uzskaitītsšādu personu.7
Visintensīvāk deportācijas akcijas sagatavošana notika 1941. gada jūnija sākumā.
1941. gada 7. jūnijā PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks S. Kruglovs slepenā vēstulē PSRS veselības aizsardzības tautas komisāram Miterevam paziņoja: "Saskaņā ar valdības lēmumu tuvākajā laikā no Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un Moldāvijas sāksies specnometināto ešelonu nosūtīšana."
Kruglovs prasīja, lai Miterevs dotu rīkojumu minēto republiku veselības aizsardzības tautas komisariātiem par medicīniskā personāla piešķiršanu ešelonu apkalpošanai.
Tajā pašā dienā - 7. jūnijā PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks V. Černi-šovs paziņoja leTK Krasnojarskas novada pārvaldei, ka 15. jūnijā uz Krasnojar-skas novadu tikšot nosūtīti 6850 specnometinātie no Latvijas.
.1941. gada 11. jūnijā PSRS leTK Nometņu galvenās pārvaldes (Gulags) Darba nometinājumu un specnomeīinājumu daļas priekšnieks Konradovs, PSRS leTK Centrālās finanšu un plānu daļas priekšnieka vietnieks Volubujevs un PSRS VDTK Administratīvās un finanšu daļas Finanšu nodaļas priekšnieks Gorjacevs parakstīja "Izdevumu tāmicilvēku pārvietošanai no Baltijas un Moidāvijas teritorijas".
1941. gada 14. jūnija deportācijas realizēšanai bija paredzēts 18 miljonu rubļu.
Laikus tika sagatavota izziņa par izsūtīto ešelonu maršrutiem, numuriem, no kurām stacijām tie dosies ceļā.
1941. gada 14. jūnijā, t. L, dienā, kad akcija jau notika pilnā sparā, PSRS iekšlietu tautas komisārs L. Berija parakstīja Gulaga priekšnieka V. IMasedkina sagatavoto "No Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un Moldāvijas izsūtāmo speckontingentu pārsūtīšanas, izvietošanas un darbā iekārtošanas pasākumu plānu", 11 kurš patiesībā ir 14. jūnija deportācijas detalizēts scenārijs un galvenais dokuments, uz kura pamata tā tika veikta.
Savukārt LK(b)P CK un LPSR Tautas Komisāru Padome sagatavoja dažādas instrukcijas par izsūtāmo īpašuma uzskaiti un realizāciju. Saskaņā ar tām visas vērtīgākās mantas bija paredzētas "izņemšanai nacionalizācijas veidā", kas arī tika izdarīts, taču nekādu oficiālu lēmumu par mantas konfiskāciju 1941. gadā nepieņēma.
1941. gada jūnija sākumā LPSR VDTK centrālo iestāžu, pilsētu un apriņķu daļu darbinieki, kā arī Baltijas sevišķā kara apgabala štāba 3. daļas darbinieki sagatavoja arestam un izsūtīšanai paredzēto pilsoņu uzskaites lietas. Arestam paredzētajām personām galvenais apsūdzības dokuments bija VDTK apriņķu un pilsētu daļu darbinieku sagatavota un šī komisariāta vadošo darbinieku - komisāra S. Šustina, viņa vietnieku J. Ciņa un A. Brezgina, kā arī citu apstiprinātā "Izziņa par kompromitējošiem materiāliem un dokumentiem, kas to apstiprina". Ar to bija domāta piedalīšanās Krievijas Pilsoņu karā padomju varas pretinieku pusē, dienests Latvijas armijā, atrašanās dažādos valsts amatos, dažādās partijās un organizācijās, mantiskais stāvoklis. Īpaša uzmanība bija pievērsta aizsargu komandieriem. Bet ģimenes locekļu izsūtīšana tika pamatota ar ģimenes galvas arestu.
Latvijas Valsts arhīvā ir atrodami dažu apriņķu VDTK darbinieku sastādītie izsūtāmo personu saraksti, taču kopēju izsūtāmo sarakstu nav izdevies atrast. Iespējams, ka tāda nemaz nav bijis.
Deportācijai tika pakļauti kā latvieši, tā arī krievi, ebreji, vācieši un citu tautību Latvijas iedzīvotāji.
1941. gada jūnija sākumā visos Latvijas apriņķos un pilsētās deportācijas vadībai tika izveidoti t. s. operatīvie trijnieki, dažkārt piecnieki, kā arī VDTK operatīvās grupas, kuras kopā ar Sarkanās armijas karavīriem, milicijas darbiniekiem, strādnieku gvardiem un komunistu partijas un padomju aktīvistiem praktiski veica iedzīvotāju aizturēšanu un nogādāšanu līdz t. s. iekraušanas stacijām. Pēc tam operatīvās grupas vecākais LPSR VDTK apriņķa vai pilsētas daļas priekšniekam iesniedza ziņojumu, kurā norādīja izsūtīto cilvēku uzvārdu, kādas mantas viņiem atsavinātas un nogādātas VDTK daļā, kādas aprakstītas, vai bijuši kādi starpgadījumi utt.
Dažkārt norādīts, ka kāda izsūtāmā persona nav atrasta, ka kāds smagas slimības dēļ nav arestēts utt.
Izsūtīšanas laikā uz apriņķiem tika nosūtīti LPSR leTK, VDTK, LK(b)P CK un LPSR Tautas Komisāru Padomes pilnvarotie. Tā, piemēram, LK(b)P CK un LPSR TKP pilnvarotais Tukuma apriņķī J. Beloglazovs,1941. gada 19. jūnija ziņojumā LK(b)P CK sekretāram J. Kainbērziņam par LK(b)P CK un LPSR Tautas Komisāru Padomes "speciālā uzdevuma izpildi Tukuma apriņķī" norādīja:
"Operācijas sagatavošanu, organizēšanu un veikšanu, operatīvā plāna sastādīšanu vadīja apriņķa piecnieks šādā sastāvā: Valsts drošības pārvaldes priekšnieks b. Leimanis, LPSR Valsts drošības tautas komisariāta pilnvarotais b. Koltins, LPSR Iekšlietu tautas komisariāta pilnvarotais b. Vasenkovs, LK(b)P apriņķa komitejas sekretārs b. A. Mazjēcis un LK(b)P CK un LPSR Tautas Komisāru Padomes pilnvarotais b. Beloglazovs.
Operatīvais piecnieks veica operāciju pēc iepriekš izstrādāta, stingri saskaņota un apriņķa apstākļiem piemērota plāna. Tika izveidotas operatīvas grupas 4-5 cilvēku sastāvā, norīkoti un instruēti grupu vecākie, izsniegtas arestējamo [operatīvās] lietas un operatīvajām grupām doti papildu norādījumi par aresta īpatnībām katrā konkrētā gadījumā. Operāciju vienlaikus saka naktī no 1941. gada 13. uz 14. jūniju pulksten 12 gan pilsētā, gan apriņķa pagastos.
Ģimenes galvas: plānots arestēt izsūtīšanai 148 cilvēki,
arestēts izsūtīšanai 131 cilvēks,
Ģimenes locekļi: arestēti izsūtīšanai 318 cilvēki,
aizbēga un izvairījās no aresta 11 cilvēku,
aizbrauca uz Rīgu (nebija uz vietas) 4 cilvēki,
aizbrauca uz Jelgavu (nebija uz vietas) 1 cilvēks,
slims 1 cilvēks.
Visumā operācija tika pabeigta: pilsētā - 6 no rīta, bet apriņķa pagastos atsevišķos gadījumos tā ievilkās līdz pat 1941. gada 14. jūnija pulksten 6-8 vakarā. Ešelons (vagoni) ar arestētajiem tika aizturēts un stacijā Tukums II nostāvēja apmēram divas diennaktis."12
Savukārt LK(b)P Baugavpils pilsētas komitejas sekretārs Treimanis par deportācijas norisi rakstīja: "Izņemšanas darbā bija iesaistīti partijas, komjaunatnes un bezpartijiskais aktīvs, pavisam 204 cilvēki. Pati labākā VK(b)P biedru un kandidātu daļa, skaitā 32 cilvēki, bija nosūtīta darba veikšanai uz laukiem. Pilsētas aktīvs uz apspriedi tika sasaukts pulksten 19.00. Šajā apspriedē izskaidroja lēmumu par pilsētas attīrīšanu no konīrrevoiucionāriem elementiem un veikta rūpīga instruktāža par aktīvistu uzdevumiem šajā operācijā. Aktīvs paziņojumu par pilsētas attīrīšanu uzņēma ar lielu pacēlumu, un nebija neviena gadījuma, kad kāds būtu izrādījis gļēvulību vai centies kaut kāda objektīva iemesla dēļ nepiedalīties operācijā [..] Operācijas veikšanai pilsētā bija iedots 100 cilvēku - Ļeņingradas milicijas skolas kursantu." Jau deportācijas sākumā vīrieši tika nošķirti no ģimenēm - daudzi uz mūžu - un ieslodzīti atsevišķos vagonos.
Neviens no izsūtītajiem formāli tiesāts nebija.
PSRS valsts drošības tautas komisārs V. Merkulovs 1941. gada 17. jūnija ziņojumā nr. 2288/14 VK(b)P CK, PSRS Tautas Komisāru Padomei un PSRS leTK par "Pretpadomju, kriminālo un sociāli bīstamo elementu izņemšanas operācijas rezultātiem Lietuvā, Latvijā un Igaunijā" norāda, ka Latvijā arestēti 5625 cilvēki, izsūtīti 9546, bet pavisam represēta 15171 persona. To pašu apliecina PSRS VDK priekšsēdētājs V. Čebrikovs 1988. gada 23. augusta ziņojumā PSKP CK Politbiroja komisijai "Par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados notikušo dažu pilsoņu kategoriju izsūtīšanu no PSRS rietumu rajoniem", minot, ka 1941. gadā no Latvijas izsūtītscilvēks.
Pēc Latvijas Valsts arhīva dokumentiem var secināt, ka 1941. gada 14. jūnija no Latvijas pavisam deportēti 15 424 cilvēki, no kuriem arestēti 5263, bet 10161 izsūtīts nometinājumā.
Latvijas Valsts arhīva atrodami arī materiāli par 711 personu paredzēto arestu vai administratīvo izsūtīšanu, bet ir zināms, ka tās vai nu nav deportētas, vai arī nav dokumentu, kas apstiprinātu arestu vai administratīvo izsūtīšanu.
1941. gada 14. jūnijā arestētos Latvijas pilsoņus nosūtīja uz Vjatkas, Noriļ-skas, Usoļjes, Ziemeļurālu un dažām citām labošanas darbu nometnēm.
1941. gada vasarā PSRS leTK Čkalovas, Staļingradas, Movosibirskas, Kirovas, Ziemeļkazahijas, Molotovas apgabala un Krasnojarskas novada pārvaldēs tika izveidotas LPSR leTK operatīvās izmeklēšanas grupas, kuru uzdevums bija LPSR VDTK arestēto un no Latvijas izsūtīto personu izmeklēšanas lietu pabeigšana.
Izsūtītajiem jau ieslodzījuma vietās uzrādīja lēmumu par drošības līdzekļa - aresta piemērošanu, uzsāka t. s. izmeklēšanu un pēc tās pabeigšanas uzrādīja apsūdzību - parasti par noziegumiem pēc KPFSR KK 58. panta. Galvenokārt tie bija t. s. kontrrevolucionārie noziegumi, kas izdarīti Latvijas brīvvalsts laikā, kā arī pretpadomju aģitācija pirmajā padomju okupācijas gadā.
Faktiski nekādi pierādījumi par apsūdzēto vainu netika atrasti. Nebija arī nekādas tiesas. Apsūdzības slēdzienos izmeklētāji un prokurori parasti ierosināja un pieprasīja augstāko sodu - nošaušanu vai brīvības atņemšanu uz laiku līdz 10 gadiem. Pēc tam lietu nosūtīja uz PSRS leTK Sevišķo apspriedi, kur lietas izskatīja bez apsūdzētā klātbūtnes pēc iepriekš iesniegtiem sarakstiem. Dažkārt tās izskatīja arī apgabaltiesa.
Daudzi ieslodzītie, kuriem bija piespriests augstākais sods - nošaušana, smagā darba, slimību un necilvēcisko dzīves apstākļu dēļ mira jau pirms nāves soda izpildīšanas.
Pēc Latvijas Valsts arhīva ziņām, no 1941. gada 14. jūnijā arestētajām 5263 personām, 700 nošāva, bet ieslodzījuma vjetā nomira 3441 cilvēks. Tātad izdzīvoja apmēram tikai viena piektā daļa.
Saskaņā ar PSRS represīvo iestāžu direktīvu neārstējami slimos 1942.-1944. gadā no ieslodzījuma vietām atbrīvoja un izsūtīja nometinājumā.
1948. gadā PSRS leM sāka ierīkot arī sevišķās nometnes ar daudz bargāku režīmu un daudz smagākiem dzīves un darba apstākļiem. Uz tām nosūtīja daudzus 1941. gada 14. jūnijā arestētos.
Saskaņā ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1948. gada 21. februāra dekrētu par represiju pastiprināšanu daudzi no ieslodzījuma vietām atbrīvotie tika arestēti no jauna un izsūtīti nometinājumā. Parasti 1941. gada 14. jūnijā arestētajām personām pēc soda izciešanas neļāva Latvijā atgriezties, bet vai nu izsūtīja nometinājumā uz attāliem PSRS rajoniem, vai arī uz tām vietām, kur izsūtījumā atradās viņu ģimenes locekļi. Arestēto personu ģimenes locekļus izsūtīja uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem.
PSRS leTK Galvenās nometņu pārvaldes Darba nometinajumu un specno-metinājumu daļas priekšnieks Konradovs 1941. gada 20. septembra izziņā norādīja, ka Krasnojarskas novadā nometināts 6000 no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju, Novosibirskas apgabalā - 2580, Kazahijā (kopā ar izsūtītajiem no Lietuvas un Igaunijas personas. Tomēr tie bija visai aptuveni skaitļi, jo PSRS leTK sistēmā precīza specnometināto uzskaite tolaik nemaz nepastāvēja. To sāka veidot pēc PSRS iekšlietu tautas komisāra L. Berijas 1942. gada 20. novembra pavēles nr. bet 1949. gadā PSRS leM 1. specdaļā izveidoja specnometināto centralizētu kartotēku, kurā bija ziņas par 1 nometinātajiem.
1941. gada rudenī izsūtītajiem tika paziņots, ka viņi izsūtīti uz 20 gadiem, bet 1948. gadā - uz mūžu. Izsūtītajiem regulāri bija jāierodas reģistrēties leTK/leM speckomandantūrās, viņiem bija jāstrādā vietējos kolhozos, padomju saimniecībās, mežrūpniecības uzņēmumos, kā arī citos darbos, nebija tiesību atstāt norādītās nometinājuma vietas. 1941.-1942. gadā daudzi tika nosūtīti smagos darbos uz Galējiem Ziemeļiem. Dzīves apstākļi bija ļoti smagi. Bieži bija nāves gadījumi. Pēc Latvijas Valsts arhīva ziņām, atrodoties specnometinājumā, miris vairāk nekā 1gada 14. jūnijā no Latvijas izsūtīto personu.
Jānorāda, ka arī kopā ar vecākiem izsūtītie bērni pēc 16 gadu vecuma sasniegšanas tika reģistrēti specnometinājumā uzskaitē.
Pēc Otrā pasaules kara daudzi izsūtītie lūdza varas iestādes, lai viņiem atļauj atgriezties Latvijā. Vairākums šo lūgumu tika noraidīts, arī tad, ja persona, kuras dēļ lūdzēju represēja, jau bija mirusi, nošauta vai no ieslodzījuma vietas atbrīvota.
Pateicoties Latvijas Izglītības ministrijas Bērnunamu daļas darbinieku iniciatīvai un pūlēm, 1946. gadā no Sibīrijas uz dzimteni izdevās pārvest vairāk nekā 1300 bērnu - bāreņu un pusbāreņu.
Tie specnometinātie - galvenokārt sievietes -, kuri Latvijā atgriezās bez varas iestāžu atļaujas, tika pasludināti par bēgļiem un pēc viņu atrašanas notiesāti uz trijiem gadiem labošanas darbu nometnē. Pēc tam sekoja izsūtījums uz agrāko nometinājuma vietu.
Deportēto stāvoklis sāka izmainīties tikai pēc PSRS diktatora J. Staļina nāves 1953. gadā. Likvidēja Sevišķo apspriedi, izmainīja vai atcēla PSRS augstākās varas un represīvo iestāžu direktīvos lēmumus par arestiem, deportācijām, soda mēriem un specnometināto režīmu. Tika izveidotas arī dažādas komisijas represēto lietu pārskatīšanai.
Tomēr PSRS varas iestādes deportācijas un cita veida represijas vēl nenosodīja un par nelikumīgām neatzina, tikai runāja par atsevišķiem t. s. likumības pārkāpumiem un kļūdām, kuras pieļautas dažādu direktīvu praktiskā izpildē.
Lai arī t. s. Hruščova atkušņa sakuma specnometinājuma režīms tika nedaudz mīkstināts un daļa izsūtīto no specnometinājuma uzskaites noņemta, tomēr par plašu, vispārēju deportēto atbrīvošanu vēl nevarēja runāt.
1957. gada 5. oktobrī LPSR Augstākās Padomes Prezidijs izdeva slepenu dekrētu "Par aizliegumu atgriezties Latvijas PSR bijušajiem Latvijas buržuāzisko valdību vadītājiem, buržuāzisko politisko partiju un pretpadomju organizāciju vadītājiem un aktīviem latviešu nacionālistiskās pagrīdes dalībniekiem, kuri notiesāti un sodu izcietuši".
Tomēr arī šajā laikā represēto atbrīvošana pamazām turpinājās. Izsūtīto lietu pārskatīšanai tika izveidotas divas komisijas: LPSR Augstākās Padomes Prezidijā - to personu lietu pārskatīšanai, kuras bija tiesājusi Sevišķā apspriede, un LPSR Ministru Padomē - administratīvi izsūtīto lietu pārskatīšanai.
Staļinisko deportāciju nosodīšana un atzīšana par nelikumīgām, kā arī tajās cietušo reabilitācija un atņemto īpašumu atdošana vai to vērtības kompensācija sākās tikai 80. gadu beigās. Latvijā šo procesu sekmēja Atmodas kustība.
Tieši šajā laikā pētniekiem kļuva pieejami arī daudzi ar deportācijām saistīti arhīvu dokumenti, kas ļāva uzsākt šo Latvijas vēstures melnāko lappušu sistemātisku izpēti. Nozīmīgu darbu paveica Iekšlietu ministrijas Reabilitācijas nodaļa, Ministru Padomes speciālā komisija, Prokuratūra un Augstākā tiesa, kas gatavoja dokumentus deportēto personu reabilitācijai. Pakļaujoties sabiedrības spiedienam, 1989. gada 8. jūnijā LPSR Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma dekrētu "Par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados no Latvijas PSR teritorijas izsūtīto reabilitāciju". Nedaudz vēlāk tika pieņemti citi būtiski lēmumi, to skaitā arī par nelikumīgi atsavinātās mantas atdošanu vai tās vērtības atlīdzināšanu.
|
Из за большого объема этот материал размещен на нескольких страницах:
1 2 3 4 5 6 |
