Okupēto Austrumu apgabalu ministrijas pārziņā tika izveidota vietējā nacistiskā vācu prese, ko galvenokārt pārstāvēja avīze "Deutsche Zeitung im Ostland". Tā sāka iznākt Rīgā 1941. gada augustā. Šajā avīzē palaikam parādījās raksti par Latvijas ebrejiem, lielākoties bez autora paraksta. Tā 16. augustā publicējumā "14. jūnija šausmu nakts" apgalvots, ka deportējamo personu sarakstus sastādījuši vietējie ebreji, kuri labi pārzinājuši iedzīvotājus. 19. augustā kāds U. Sī. rakstā "Austrumu Jeruzaleme" stāsta, ka Baltijas ebreji tendēti uz marksismu un Krieviju, tas spilgti atklājies 1940. gadā. (Pretēju novērtējumu devis V. Štālekers, savā 1941. gada pārskatā Latvijas ebrejus nosaucot par cionistiskiem: "in allge-meinen zionistisch ausgerichtet"m) 2. oktobrī ar virsrakstu "Daugavpils drupas - ugunszīme" ebreji nepamatoti apvainoti pilsētas nodedzināšanā, pierakstot viņiem ēku aizdedzināšanu 1941. gada 28. jūnijā, Sarkanajai armijai atstājot pilsētu. 3. oktobrī ar rakstu "Brāļi Hofi - piemērs visiem. Ebreju saimniekošana šajā telpā" secināts, ka ebreju kapitālisti šeit ienākuši no Krievijas, bet pārorientējušies uz Angliju, ka tas bijis svešs elements Baltijā.
Par ebreju vajāšanu Latvijā "Deutsche Zeitung im Ostland" rakstīja ļoti reti un pieklusināti, galvenokārt informējot par viņu pārvietošanu uz geto teritorijām. Ziņots tikai par viena ebreja represēšanu 19. septembrī. Informācija "Ebrejs bez Dāvida zvaigznes" vēsta, ka iepriekšējā dienā aizturēts R. Vāgnera ielā 1 dzīvojošais Mordohs Vainšteins, kurš gājis pa trotuāru (kas ebrejiem jau bija aizliegts) un vēl bez Dāvida zvaigznes dzeltenās uzšuves uz žaketes, Šajā sakarībā esot sākta izmeklēšana...
Vispār ebreju iznīcināšanas tēma vācu presei bija tabu. Lasot "Deutsche Zeitung im Ostland", var rasties maldīgs priekšstats, ka šeit notikusi tikai ebreju "ideoloģiska atmaskošana" un ierobežošana tiesībās, ne vairāk!
No 1941. gada novembra "Deutsche Zeitung im Ostland" sāka negantu Amerikas Savienoto Valstu ebreju "atmaskošanu" un gānīšanu. Tā pastiprinājās 1941. gada decembrī, kad Lielvācija pieteica karu ASV. Līdz tam nacisti par ebrejības galvenajiem centriem atzina Angliju un PSRS, bet turpmāk par pašu galveno "midzekli" nosauca ASV, kur tie valdot kā saimnieciski, tā politiski un ideoloģiski, arī kultūras jomā. Par amerikāņu ebrejības pirmajām personām nosaukts Valsts prezidents Frankiins Deiano Ruzvelts (esot cēlies no holandiešu ebreju dzimtas) un... Čarlijs Čaplins - "ebreju filmu brīnumbērns", "visīstākais ebrejs" ("ein Jude reinsten Wassers")m Acīmredzot šāda satura raksti tikuši sūtīti no Berlīnes un norāda uz akcentu maiņu nacistu antisemītiskajā propagandā. Galvenais melu trieciens tika vērsts pret ASV, saskatot tajās Lielvācijas turpmāko agresīvo plānu galveno pretinieci.
Nacistu okupācijas laikā latviešu valodā izdotajā presē satura akcenti, toņi un izteiksmes veids atšķīrās no pašu vācu izdevumiem, īpaši 1941. gadā, Latvijas ebreju masveida iznīcināšanas mēnešos. Latviešu izcelsmes redaktoriem un autoriem bija ļauts rakstīt par gaidāmo un jau notikušo ebreju represešanu, pat nogalināšanu visai atklāti, rupji, nežēlīgi. Dominēja nacistu dotā formula: ebreji = boļševiki = varmākas, sadisti, Latvijas (protams, arī Lielvācijas un visas "jaunās" āriskās Eiropas) nāvīgākie ienaidnieki. Nacistu virsvadītiem, bet pašu latviešu antisemītu tieši vadītiem izdevumiem bija it kā jāpierāda latviešu bezgalīgais un ekstrēmais naids pret ebrejību. Tāda bija nacisma vietēju fīreru velnišķīgā stratēģija un taktika preses politikā okupētajā Latvijā. Diemžēl vācu nacistiem izdevās atrast pietiekami daudz vietējo žurnālistu un neprofesionālo publicistu, kuri ar lielu degsmi iekļāvās šīs nacistu idejas īstenošanā. Domāju, ka to izraisīja divi cēloņi: šo vīru antisemītiskā pārliecība un aplēse, ka Lielvācija uzvarēs Padomju Savienību un ka Latvija kļūs ar nacistu reihu saistīta, tam pakļauta zeme. Klāt nāca mānīga cerība uz personisko karjeru, kas balstījās kļūdainā ilūzijā, ka Ādolfs Hitlers pēc kara ļaus "saviem latviešu piekritējiem" pašiem kaut cik autonomi pārvaldīt Latviju.
Galvenais okupantu ideoloģiskais atbalsts bija Pērkonkrusts, kas, vērmahtam ienākot, atjaunoja savu darbību. Apmēram 300 pērkonkrustiešu un tiem tuvu stāvošu darboņu ieradās no Vācijas, kur jau bija stājušies vācu dienestu kalpībā.183 Pērkonkrusta vēsturnieks Armands Paeglis raksta, ka 1941. gada vasarā organizācijā īsā laikā reģistrējies ap 10-15 tūkstošu cilvēku un, pateicoties vācu virs - nieku atbalstam, daudzi no viņiem bija ieņēmuši augstus amatus policija, civilajās iestādēs, pašvaldībās, to ietekmē nonākusi daļa preses un - "pat gestapo". Tātad antisemītiskais Pērkonkrusts uz kādu laiku 1941. gadā kļuva par vācu okupācijas varas balstu un politikas līdzīstenotāju Latvijā. Par darbības pamatvirzienu tolaik izteicies pats Perkonkrusta vadonis Gustavs Celmiņš: ".. darba bija papilnam.. vajadzēja.. ķerties pie žīdu jautājuma priekšdarbu kārtošanas un rūpēties par apkārtnes drošību.."
Perkonkrusta biedru antisemītiskās, noziedzīgās ideoloģiskās aktivitātes pirmā uzsāka M. Vagulāna nodibinātā un vadītā avīze "Nacionālā Zemgale", kas jau pirmā numura ievadrakstā "Nākotne" nosauca ebrejus par visa posta un nelaimju cēloni Latvijā un aicināja latviešus atmest Latvijas brīvvalstī pastāvējušo iecietīgo attieksmi pret viņiem, 1., 10. un 12. jūlijā avīze jau paredz, ka drīz, drīz pienāks ebreju pēdējā stunda, un aicina zemgaliešus piedalīties paredzētajā "žīdis-ma iznīcināšanas talkā", ņemot piemēru no vāciešiem. Tinte no šiem rakstiem vēl nebija nožuvusi, kad sākās Jelgavas un apkārtnes ebreju nošaušana, kas turpinājās visu jūliju, izdzēšot ap 2 tūkstošu cilvēku dzīvību, nošaujot ari sievietes un bērnus, kurus citur vēl nenogalināja. Šāva M. Vagulāna vadītā latviešu SD vienība kopā ar vācu einzacgrupas vīriem. Nodedzināja sinagogas. A. Ezergailis atzīmē: "M. Vagulāna organizācijas modelis bija unikāls, un antisemītisma propagandas ziņā viņš bija ceļa cirtējs visas zemes mērogā."
Kad Jelgavas ebreji bija iznicināti, M. Vagulānu atcēla no SD nodaļas vadītāja posteņa, bet "Nacionālo Zemgali" slēdza. Tās vietā sāka iznākt "Zemgale", arī izteikti antisemītiska (izdevēji Valdis Jursons un Gustavs Grīnbergs). 1941. gada 18. augustā pirmajā redakcijas ievadrakstā "Laikmeta aicinājums" uzsvērts, ka avīze aktīvi piedalīsies galvenajā cīņā "starp nacionālismu un.. žīdismu ar tā diviem izpausmes veidiem - komunismu un plutokrātismu" (lasi - kapitālismu). Vienā puse esot rasistiski tīrās vācu un itāļu tautas, otrajā - "angļu-amerikāņu izvirtušie plutokrāti un žīdu verdzinātās krievu-aziātu ciltis". Latviešiem esot sevi jāpāraudzina, jo tikai zem Lielvācijas varas viņi beidzot varot "atklāti lepoties ar savām āriešu asinīm un atklāti nīst savu vislielāko ienaidnieku - žīdu". "Zemgale" atteicās no iniciatīvas antisemītisma propagandā un paklausīgi publicēja visus no Rīgas atsūtītos antiebrejiskos materiālus. To bija bezgala daudz, un tie skāra gan Latvijas, gan vispasaules problēmas. Zīmīgi, ka avīze vērsās pret ASV, vēl pirms Lielvācija bija tai pieteikusi karu. Mērķis bija iznīcināt latviešu simpātijas pret Rietumu demokrātijas lielvalstīm, padarīt viņus par nacistu impērijai paklausīgiem bezpavalstniekiem bez savas nacionālās gribas un pašu izvēles, ko var panākt ar antisemītisma propagandu. Jau 1941. gada jūlija pirmajās dienas saka iznākt divi vadošie antisemītis-kie laikraksti Kurzemē. Vispirms par tādu kļuva Liepājā iznākošais, "atjaunotais" laikraksts "Kurzemes Vārds", ko sākumā faktiski vadīja fon Ziherts. Tas nebūt nebija vecā "Kurzemes Vārda" tradīciju turpinātājs. Avīzes pirmo numuru 2. jūlijā ievadīja nacistu nozīmētā pilsētas galvas J. Blaua gandarījums par atbrīvošanos no "žīdiski lielinieciskā jūga" un materiāli par "žīdu un viņu algotņu asinsdarbiem Liepājā", nepamatoti piedēvējot Liepājas ebreju kopumam visas boļševiku terora akcijas. 6. jūlijā, kad E. Grauela vadītā einzacgrupas A nodaļa ar vietējās pašaizsardzības piedalīšanos jau sāka ebreju vīriešu slepkavošanu, "Kurzemes Vārds" prasīja latviešu devumu "žīdisma izskaušanā".
19. jūlijā avīze atgādināja, ka uzdevums vēl nav izpildīts - "žīdi vēl ir mūsu
vidū un vēl ir latvieši, kuri cenšas viņiem palīdzēt..". "Kurzemes Vārdā"
bieži ievietoja tulkotus antisemītiskus materiālus no vācu laikrakstiem, bet
1941. gada rudenī sāka publicēties vietējais antiebrejs Jānis Burķēvics. Viņa
tēma bija ebreju iedzimtais noziedzīgums un varaskāre. J. Burķēvics atklāja, ka
Liepājas ostas ilggadīgais direktors Mardens bijis "maskējies žīds". 1941. gada
20. decembrī, tūlīt pēc 2749 ebreju noslepkavošanas Šķēdes kāpās, "Kurzemes
Vārds" deva vēstures pārskatu "Žīdi Kurzemē", kurā aprakstīta viņu agrākā
lielā ietekme, gandrīz vai valdīšana. To esot ievadījis hercogs Ernsts Bīrons,
par galveno padomnieku ņemot Leviju Lipmanu (viņš bija Jelgavas un Rundāles
pils celtniecības organizators un nodrošinātājs). Tikai pēc 1941. gada 22. jūnija
vācu karaspēks esot izbeidzis šo ebreju kundzību, novērsis "tālākās žīdu bries
mas un šausmu darbus".
Visu pasauli vēl šodien šausmina Liepājas ebreju sieviešu un bērnu nogalināšanas fotoliecības, kas tapušas Šķēdes jūrmalā. Šīs iTecības sagatavoja vācu nacistiskie okupanti, rādot Latvijas brīvvalsts armijas kareivju šineļos tērptos V. Arāja SD komandas vada vīrus un policistus lielās šaušanas akcijas brīdī. Viņi ir atmaskoti, bet reizē pasaules sabiedrības priekšā mesta drūma ēna uz Latviju, tās vēsturi.
Odiozu slavu 1941. gadā ieguva avīze, kas piesavinājās "Ventas Balss" nosaukumu. To 5. jūlijā sāka izdot Ventspils pilsētas Pašaizsardzības pārvalde, kuras priekšnieks no 9. jūlija bija pulkvedis-leitnanīs Kārlis Lobe. 22. jūlijā izdevniecību pārņēma avīzes atbildīgais redaktors Alberts Cīrulis un izdevējs Arvīds Beķeris. 15. jūlijā avīzes redakcija rakstā "Žīdiem nav vietas mūsu zeme" prasa: "Žīdiem kā vienam vīram ir jāpazūd no Latvijas, un ikviens žīds ir atbildīgs par visiem žīdu darbiem. Žīdu grēki ir pārāk smagi: viņi gribēja iznīcināt mūsu nāciju, un par šo noziedzīgo nodomu viņiem jānes pilna atbildība." Šie vārdi it kā ievadīja Ventspils ebreju pirmo nošaušanas akciju, kas notika 16.-18. jūlijā. Šaušanas turpinājās līdz pat septembra beigām, atņemot dzīvību ap 1200 cilvēkiem. 8. augustā Rīgas pērkonkrusīietis Raimunds Čaks "Ventas Balsī" uzsver: "Pret žīdiem mums var būt tikai viena nostāja - iznīcināt tos, tāpat kā to darīja mūsu atbrīvotāji vācieši." 4. novembrī, kad Ventspils ebreji bija iznīcināti, "Ventas Balss" apgalvoja: "Latviešus čekas moku kambaros mocīja gandrīz vai vienīgi žīdi un žīdietes, tādēļ neviens līdzeklis nav par bargu, par stingru, lai norobežotos no žīda." Odiozs ir arī "Ventas Balss" 1941. gada 18. novembra numura ievadraksts, kurā apgalvots, ka arī neatkarīgajā Latvijas Republikā "latvietis ar katru dienu vairāk nonāca žīdu kalpībā" un Kārlis Ulmanis žīdus aizstāvēja, bet patriotus sabāza cietumos. Par vienīgajiem īstajiem patriotiem atzīti tikai pērkonkrustieši.
Ļoti atklāti par vācu SD un latviešu policijas veikto ebreju iznīcināšanu rakstīja arī "Daugavpils Latviešu Avīze", kuras atbildīgais redaktors bija Roberts Obrams. Tā 30. jūlijā redakcijas rakstā "Daugavpils brīva no žīdiem" ar prieku konstatēts, ka ebreju pilsētā vairs nav, to "paliekas" pārvietotas uz Grīvas geto, kas faktiski bija pirmsiznīcināšanas nometne. Par to esot jāpateicas pilsētas prefektam R. Blūzmanim un pašaizsardzības vienībai...
Valmierā iznākošais "Tālavietis" (redaktors Jānis Vesets) piemin arī vācu dalību notikumos, ko citur cenzūra nepieļāva. Tā 29. jūlijā rakstā "Smiltenes dzīvi vairs neapēno žīdisma ēna" stāstīts, ka "apkārtnes iedzīvotāji sadarbībā ar Liel-vācijas karavīriem" nodedzināja Smiltenes sinagogu. Lielas ļaužu masas esot sajūsmā noskatījušās. Aculiecinieki gan lielu sajūsmu nav manījuši. "Tāiavieša" iemīļotās tēmas bija "žīdu sadisti, slepkavas un izvarotāji" neatkarīgajā Latvijā un 1940./41. gadā. Ziņas bija safabricētas, piemēram, 15. novembrī avīze informēja par 1938. gadā Rīgā attaisnoto "žīdu Jeremeju" (?), kurš esot izvarojis 60 latviešu sievietes.
Izteikti antisemītiska bija kolaborantu galvenā avīze "Tēvija", kas sāka iznākt 1941. gada 1. jūlijā. Pirmajā numurā histēriski melots, ka 14. jūnija deportācijas, aresti un nošaušanas parādījušas latviešiem, ka to briesmīgākais ienaidnieks ir ebrejs, no kura draudot "iznīcināšana viszvērīgākā žīda asinskārības diktētā sadistiskā asinsprieka veidā"191. Citiem vārdiem, turpmāk varējusi notikt visas latviešu tautas rituāla noslepkavošana un spīdzināšana, lai no latviešiem iztīrītajā teritorijā iepludinātu "žīdu komunistiski izdresētos krievus". 11. jūlijā atbildīgā redaktora Artura Krodera (Aibatross) rakstā "Žīds - masu iznīcinātājs" šī riebīgā falsifikācija pastiprināta ar izdomātiem argumentiem, to starpā ar tēzi par žīdu privileģēto šķiru Latvijas vēsturē un konkrēti neatkarīgās republikas gados. A. Kroders apgalvo, ka bruņotu pretestību vācu armijai izrādījuši nevis kreisie latvieši, bet "gandrīz tikai žīdi". Vēstures pētījumi to nepierāda. Gan pie Liepājas, gan Rīgas, gan citur pret vāciešiem karojošo vairākums bija latvieši, padomju varas piekritēji. Ā. Hitlera izteikumu garā bija sarakstīta pērkonkrustieša Arveda Vildes publikācija 11. un 12. jūlija numurā "Žīdu vara tiks iznīcināta - Eiropa būs glābta". Tā nāca klajā dienās, kad sākās Rīgas ebreju masveida slepkavošana Biķernieku mežā.
Vēl antisemītiskāka "Tēvija" kļuva 1941. gada augustā, kad redakciju pārņēma Pērkonkrusta nozīmēts vadītājs Pauls Kovaļevskis. Ar okupantu svētību laikraksts izveidojās par galveno antisemītisko saukļu izteicēju. Kad einzac-grupa A bija saņēmusi H. Himlera pavēli paplašināt ebreju nogalināšanu, iznīcinot arī sievietes, bērnus un vecos ļaudis, 21. augustā "Tēvija" uzsvēra: "Mēs nedrīkstam parādīt žēlsirdību nevienam." Kādēļ? To avīze pasaka 20. oktobrī, kad ebreju likvidēšana uz laiku bija pārtraukta. Pērkonkrusīa ideologs Ādolfs Šilde rakstīja: "Latviešu tauta kopš pirmā pasaules kara burtiski smaka zem žīdu nežēlīgās virskundzības.. Nu gribam dzīvot bez žīdiem. Būtu labi, ja visus izraidītu." Tātad jau notikusī ebreju pārvietošana uz Rīgas geto autoru un avīzi neapmierināja, tā prasīja izraidīt ebrejus no Latvijas. Jautājums bija - uz kurieni?
Okupācijas paspārnē izdoto latviešu presi 1941. gadā varētu dēvēt par pēr-konkrustisku. Macisti bija devuši viņiem iespēju uz laiku būt par galvenajiem vietējiem palīgpropagandistiem, latviešu ietekmētājiem. Šī loma pērkonkrustie-šiem uz kādu laiku tika saglabāta arī pēc tam, kad 1941. gada 17. augustā vācu militārā pārvalde Pērkonkrustu kā organizāciju slēdza. Tā nevēlējās pieļaut jebkādu latviešu politisko apvienību darbību savas frontes aizmugurē. Pērkonkrusta biedru lielākā daļa to vērtēja ļoti negatīvi, tomēr palika vāciešu ideoloģiskajā kalpībā. Viņi taču guva iespēju īstenot vismaz vienu no savām idejām - Latvijas iztīrīšanu no ebrejiem, kaut arī nacistiskā izpratnē un formā. Nacistu okupantu varasvīri šo iespēju savukārt uzskatīja par "avansu", par ko latviešu ulīrana-cionālistiem būs turpmāk jānorēķinās, uzņemoties visu vainu par noziegumiem.
Zīmīgi, ka Ostlandes vietvaldis bijušais Šlēsvigas-Holšteinas gauleiters (apgabala vadītājs) H. Loze savā uzsaukumā 4. augustā norādīja latviešiem, ka, "neskatoties uz visu ļaunumu, kas nodarīts vācietībai [1905. gads, strēlnieki, Cēsu kaujas un Bermonta-fon der Golca armijas sagrāve, agrārā reforma u. c. - L. D.], Vācija rūpēsies nodrošināt jums darbu, maizi un turpmāko attīstību". Par ebrejiem un ebreju jautājuma risināšanu uzsaukumā nav neviena vārda. Tas bija mēģinājums radīt iespaidu, ka šajā jomā carte blanche nodota latviešu radikālo nacionālistu rokās. Protams, visu izlēma un pavēlēja okupanti, iedrošinot pēr-konkrustiešus "brīvi" izteikties un rīkoties sev atvēlētajā propagandas lauciņā. Un viņi rīkojās. 1941. gada 17.-21. augusta Rīgas Latviešu biedrības telpas Perkonkrusts sarīkoja savus ideoloģiskās sagatavošanas kursus, kuros dr. Jēkabs Vītols referēja par "žīdu jautājumu" un Juris Zalcmanis - par brīvmūrniecību.
1941, gada jūnijā—augustā Pērkonkrusta darboņi sāka Rīgā veidot savu ideoloģiski metodoloģisko centru - Antisemītisma institūtu. Tā funkcijās ietilpa antisemītiska satura grāmatu un brošūru sagatavošana un izdošana, anti-semīīiskas literatūras bibliotēkas veidošana, materiālu un rakstu piegādāšana preses izdevumiem, propagandistu apmācīšana, izstāžu rīkošana u. c. uzdevumi. Institūta organizēšanu pabeidza līdz 1941. gada decembrim, un tas ieguva telpas Jura Alunāna ielā 7. Institūta dibinātāji un pirmie aktīvisti bija mag. iur. Jānis Martinsons (direktors), Latvijas Universitātes profesors dr. ing. Jēkabs Vītols, publicists Jānis Dāvis, atvaļinātais pulkvedis Gerhards Kalniņš (K. Ulmaņa valdības 1935. g. slēgtā antisemītiska žurnāla "Tautas Vairogs" izdevējs), rfiag. rer. pol. Arvīds Melliņš (iecelts par institūta ģenerālsekretāru) u. c.
1941. gadā institūts, sadarbojoties ar H. Dreslera vadīto propagandas nodaļu, nokomplektēja antisemītisko rakstu autoru kompāniju. Tajā tika iekļauts Teodors Zeltiņš, Modris Plāķis, Haralds Maldonis, Raimunds Čaks, Hugo Ginters, Fricis Grīnbergs, Jēkabs Kalniņš, Imants Kuršinskis, Arvīds Melliņš, Arnolds Strautnieks, Arveds Vilde, Velta Maldone, Ādolfs Šilde u. c. Viņu rakstus regulāri izsūtīja visām pilsētu un apriņķu avīzēm, dažkārt to publicēšana bija obligāta, institūts sadarbojās ar aktīvākiem autoriem ārpus Rīgas - Kārli Ķezberi Jelgavā, Viktoru Šteinbergu Valmierā, Broņislavu Romanovski (Latgales ebreju tēma), J. Zalcmani, F. Kalnzaļumu Daugavpilī, V. Baltu Alūksnē u. c. Arī viņu raksti tika ieteikti daudzām avīzēm.
Ar institūta atbalstu par šausmīgu antisemītiska naida izplatītāju kļuva Daugavpils "Daugavas Vēstnesis", ko izplatīja visā Latgalē un Sēlijā, Attiecīgo rakstu sēriju 1. oktobrī ievadīja Ā. Šildes apcere "Citā virzienā", kas bija veltīta neatkarīgās Latvijas valsts tolerancei pret ebreju pilsoņiem. Pēc Ā. Šildes teiktā, kā parlamentārajā republikā, tā K. Ulmaņa varas gados ebreji bijuši ne tikai saimnieciskās dzīves noteicēji, bet "tiklab mūsu kultūras dzīves un politikas iedvesmotāji". Tam esot bijušas ļoti negatīvas sekas. Raksts bija ļoti muļķīgs, tas gaudās pat par izcilu ebreju mākslinieku - diriģenta Leo Bleha, vijolnieces brīnumbērna Sāras Rasinās u. c. - darbību. Iznāk, ka tieši ebreji veicinājuši Latvijas, īpaši Latgales augšupeju 30. gados. Bet autors prasīja norēķināšanos un izrēķināšanos atbilstoši nacionālsociālisma mācībai. 2. oktobrī tēmu turpināja Aiberts Zembergs rakstā "Pa jauno ceļu", asi kritizējot K. Ulmaņa tēzi par vienoto Latvijas tautu, kurā ietilpināti arī ebreju pilsoņi, un par ārpolitisko orientāciju uz "žīdisko Angliju" [kuras karaflote palīdzēja sagraut Bermontu. -L D.] u. tml. A. Vilde rakstā "Žīdu virskundzība Anglijā" centās pierādīt, ka Londonā valdīja un valda "žīdu kapitāls", kas esot naidīgs Latvijai un latviešiem. Ulmanieši tam kalpojuši. Tā pērkonkrustieši norēķinās ar Kārli Ulmani, kurš tobrīd, atrazdamies staļinisma gūstā, smagi slims vadīja sava mūža pēdējās dienas.
Teodors Zeltiņš, rakstnieks ar talanta iezīmēm, ievazāja avīzē un dzīvē daudzus rasistiskus, antiebrejiskus rakstus par "žīdu lomu āriešu ģimeņu neauglības iedibināšanā" ("žīdu medicīna") un centās pierādīt, ka latvieši no seniem laikiem nīduši ebrejus, ko it kā pierādot dainas un latviešu literatūra. Taču viņš varēja minēt tikai divus trīs faktus no četru gadu simteņu latviešu un ebreju kopdzīves vēstures. Kas padarīja T. Zeltiņu par tik fanātisku antisemītu? Konkrētu politisku motīvu atrast nevar. Var būt, ka tāds bija radies sadzīvē? T. Zeltiņa autobiogrāfiskajā romānā "Vētras vanags" ir sižets par krodzinieka ebreja Fogelsona konfliktu ar pozitīvo varoni (acīmredzot pats T. Zeltiņš), kurš bijis parādā par lielā daudzumā izdzertu degvīnu, arī citiem "varoņiem" Fogelsona parādu saraksts pastāvīgi minis uz papēžiem." Tādā situācijā varēja nonākt ne viens vien radikālais korporelis. Mu varēja, norēķināties... Minētie T. Zeltiņa u. c. "Daugavas Vēstneša" autoru raksti publicēti tieši pirms 3000 ebreju nogalināšanas Daugavpils Mežciemā 1941. gada 8.-10. novembri.
Viens no aktīvākajiem antisemītiskiem autoriem bija perkonkrustietis Viktors Šteinbergs, savas organizācijas slavētājs un 15. maija valsts pēlējs. Tā 5. augustā "Tālavietī" viņa rakstā "Latvieši" nosodīta K. Ulmaņa valdības tieksme "samierināt latvieti ar žīdu". Tas nekad nebūšot iespējams. K. Ulmanis*gan esot deklarējis latvisku Latviju, bet tā neesot bijusi no ebrejiem atbrīvota latviešu Latvija, kur kungs un saimnieks būtu tikai latvietis. Un tā viņš rakstīja dienās, kad visas varas funkcijas Latvijā pārņēma 0. Drekslera nacistiskā vāciskā administrācija -25 tūkstoši no Vācijas iesūtītu ierēdņu, no kuriem 96% neprata latviski, un Rīgas galvenās ielas pārdēvēja vācu nacistu darboņu vārdos.
Vēstures skatījumā drausmīgs necilvēks un melis bija Raimunds Čaks. īpaši nikni viņš sunīja neatkarīgās Latvijas "prožīdisko ārpolitiku", apgalvoja, ka K. Ulmanis 1939. gadā noraidījis Ā. Hitlera pastiepto "draudzīgo roku" un viņa uzdevumā V. Munters Kremlī esot "pārdevis Latviju un latviešus žīdiskajiem boļševikiem". Tātad, pēc R. Čaka domām, iznāk, ka nekāda PSRS agresija nav bijusi, Latvija labprātīgi atdevusies Staļinam. (Par Ribenlropa-Molotova slepeno līgumu R. Čaks, protams, nebija informēts, tāpat kā citi Pērkonkrusta darboņi). Antisemītisma institūta propagandistu īstā stāja visatklatak izpaudās 1941. gada nogalē, kad 30. novembri - 8. decembrī F. Jekelna vadībā notika milzīga masu nogalināšanas akcija Rumbulā, kas dzīvību atņēma 25 tūkstošiem ebreju.
Kā vācu nacistu un V. Arāja šāvēju vienības, tā pērkonkrustiešu rakstītāji jeb spalvaskātu slepkavas nešķiroja ebrejus lojālos un nelojālos, kreisos un labējos, komunistos un antikomunistos. Nesaudzēja nevienu. Tā bija iepriekš paredzēts. Nošāva arī ebrejus Latvijas 1918.-1920. gada brīvības cīņu dalībniekus, Lāčplēša Kara un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierus, izcilus zinātniekus, māksliniekus, ārstus, kuri bija kalpojuši Latvijai, vairojuši tās godu un slavu. Nošāva 21 gadu veco vijolnieci Saru Rasinu, kura pirms kara Briselē konkursā bija guvusi uzvarētājas laurus un saņēmusi Latvijas valdības prēmiju. Nošāva Latvijas konservatorijas profesoru Ādolfu Mecu, Jāzepa Vītola skolnieku un daudzu Latvijas mūziķu - T. Vēja, A. Arnīša, A. Madreviča, A. Kļaviņa, V. Ruševiča un citu - izskolotāju. NogalirTāja tikai tādēļ, ka Rasina un Mecs bija ebreju tautībai piederīgi, un to pēc nacistu un pērkonkrustiešu kritērija noteica viens faktors -ebrejiskās asinis. Tas notika 20. gadsimtā Eiropā.
Antisemītisma institūta attieksmi pret Rumbulas masu slepkavībām pauda tā direktors J. Martinsons. 1941. gada 1. decembrī savā rakstā "Cīņa pret žīdismu" viņš uzsvēra, ka šis "ienaidnieks jāsatriec un jāiznīcina". 17. decembra "Tēvijas" ievadrakstā "Atbrīvosimies no žīdiem" viņš paskaidroja, ka, tikai pilnīgi atbrīvojušies no ebreju klātbūtnes, latvieši varēšot "kopt savu ārisko kultūru un sasniegt īstu, pilnīgu labklājību.."
Apmēram tādā pašā garā bija uzrakstīts arī Ā. Šildes pārskats "Zemgales gada grāmatā 1942. gadam", ko izdeva Jelgavā 1941. gada beigās.
Vai šie drausmīgie publicējumi tiešām pauda autoru iekšējo pārliecību? Ne J. Martinsons, ne Ā. Šilde, ne R. Čaks nekad nav publiski nožēlojuši 1941. gadā rakstītās rindas, arī kā latviešu trimdas cienījami ļaudis dzīvojot brīvās, demokrātiskās pasaules sabiedrībā ASV un Vācijas Federatīvajā Republikā.
Par vienu var nešaubīties. 1941. gadā viņi un viņu kolēģi bija pilnīgi pārliecināti par Lieivācijas uzvaru. Viņiem bija pārliecība par savu nesodāmību. Arī šo savu kļūdu viņi atklāti neatzina. Domāju, ka minēto personu nostājai 1941. gadā bija divi galvenie motīvi: vēlēšanās līdz pēdējai anīisemītiskai konsekvencei parādīt savu uzticību "uzvarētājiem", atbalstot nacistu ieplānoto un ierosināto ebreju iznīcināšanas kampaņu, un bažas, ka Latvijas iedzīvotāju vairākums nosodīs ebreju masveida nogalināšanu vai pat mēģinās tiem palīdzēt. Uz to norāda ne viens vien antisemītisko avīžu raksts, kas kaunināja, brīdināja un draudēja latviešiem, kuri solidarizējās ar ebrejiem viņiem grūtajā, smagajā laikā. īpaši uzbrukts kristīgo draudžu mācītājiem, kuri kristī ebrejus un dod tiem latviskus uzvārdus, kā arī daudzām sievietēm, kuras pieņem ebreju bērnus savā audzināšanā, lai tā tos glābtu no nāves. "Zemgales" 1941. gada 7. novembra numurā minētas bērnu glābējas Agate Tomane, Paulīna Silava, Anna Goranereka, Marija Umbraško, Tekla Šuļska, Olga Jurēviča, Marija Vaisla. Viņas esot sauktas "bargas tiesas priekšā", bet bērni nosūtīti uz nometnēm. Ko tas nozīmēja, zinām... Šodien ir apzināts ap 400 Latvijas iedzīvotāju ģimeņu, kas, riskējot ar savu dzīvību, glāba vai centās glābt savus ebreju līdzcilvēkus. Glābēju skaits neapšaubāmi bija lielāks, jo daudzi bija aizgājuši viņsaulē pirms glābēju apzināšanas darba veikšanas 20. gs. 90. gados. Arī izglābto ebreju skaits varbūt ir lielāks nekā 400 personu, par kurām savāktas ziņas.
|
Из за большого объема этот материал размещен на нескольких страницах:
1 2 3 4 5 6 |
