slepkavām, partizānu apkarotājiem vai arī par kaujas vienību piederīgajiem ārpus savas dzīves telpas. Himleram policijas bataljoni bija vajadzīgi arī, lai varētu masveidā iznīcināt iedzīvotājus. (Iznīcināšanas akcijas sevišķi izvērsa pret ebrejiem, čigāniem un citām, pēc nacistu rases teorijas, mazāk vērtīgām cilvēku grupām, kā arī partizāniem.) Vēl vācieši gribēja panākt, lai nevācieši arī nākotnē piedalītos ebreju iznīcināšanā, t. L, lai citādā veidā turpinātu tūliņ pēc 1941. gada 22. jūnija vācu slepeni inspirēto ebreju grautiņu darbu.
Savā nākamajā darbā "Himmler and the 'Terrible Secret' among the Execu-tioners" Braitmens mēģina rast skaidrojumu tam, kāpēc Himlers okupētajās padomju teritorijās izmantoja vietējos iedzīvotājus, lai realizētu masu slepkavības. Viens iemesls esot bijis tas, ka masu slepkavošanas atstājot uz vācu tautības šāvējiem paliekošas psihiskas sekas, par ko Himleram ienāca sūdzības no atbildīgiem eksekūciju vadītājiem. Kā pēc kara amerikāņu nopratinātājiem liecināja Ēriks fon dem Bahs-Celevskis (Erich von dem Bach-Zelewski), kurš 1941. gadā bija Augstākais SS un policijas vadītājs Viduskrievijā (HSSPF RuHland-Mitte), bet vēlāk - partizānu apkarošanas vadītājs, tad vācieši un viduseiropieši izrādījušies masu eksekūcijām nepiemēroti (šā iemesla dēļ vācieši sākuši būvēt iznīcināšanas nometnes). Toties Staļinam, kā tālāk izteicās Bahs-Celevskis, šādām vajadzībām vienmēr esot bijuši cilvēki, piemēram, latvieši."
Pēc Braitmena domām, "nacistu koncepts, ka atsevišķas tautas vai rases ir piemērotas, lai izdarītu masu slepkavības, un citas ne, palīdz izskaidrot nacistu inspirētos austrumeiropiešu ebreju grautiņus, kuru nacionālisms, antikomunisms un antisemītisms tika izmantots nacistu nolūkiem. Pēc tam SS izmantoja latviešu, lietuviešu un ukraiņu eksekūciju komandas gan viņu dzimtenē, gan arī ārpus tās [..]. Arī tad, ja dažbrīd daži nevācieši neapstrīdami vajāja un slepkavoja ebrejus pēc pašu iniciatīvas, tomēr ir pārliecinoši pierādījumi, ka SS un policijas iestādes kontrolēja vispārējo politiku pret ebrejiem kā padomju teritorijā, tā arī citur."
ASV vēsturnieka Raula Hilberga (Raul Hilberg) grāmatā "Perpetrators, Victims, Bystanders" tiek uzsvērta baltiešu policijas nozīmīgā loma Austrumos, realizējot nacionālsociālistu varas un rases politiku. Latviešu bataljoni, minot atsevišķus piemērus, bijuši iesaistīti ebreju vajāšanās un slepkavošanā kā pašā Latvijā, tā arī Baltkrievijā, Ukrainā un Polijā. Hilbergs šajā darbā brīvi un plaši tulko un lieto "brīvprātības" jēdzienu, visus, kas kaut kādā veidā kalpoja vai strādāja vāciešu labā, dēvēdams par brīvprātīgajiem.
ASV vēsturnieka Kristofera Brauninga (Christopher R. Browning) pētījums par vāciešu 101. rezerves policijas bataljonu ir pirmais tāda veida darbs, kurā sīki aprakstīta vienas slēgtās vienības darbība un tuvāk analizēti atsevišķo vienības locekļu rīcības motīvi. Centrā ir jautājums, kā normāli vīri varēja kļūt par masu
slepkavām.21 Lai to izskaidrotu, pēc Brauninga domām, jautājumam jāpieiet no dažādiem aspektiem, ka atbildes varēs dot tikai ar "multikauzālu" izskaidrojumu palīdzību. Lai izskaidrotu vaininieku (perpetrator, Tāter) rīcības motīvus, ir jāanalizē gan ideoloģijas un kultūras, gan arī organizācijas un situācijas ietekme uz indivīdu. Tā kā visi vāciešu slepkavību upuri nebija tikai ebreji un visi ebreju slepkavas nebija tikai vācieši, tad ir vajadzīgs plašs spektrs, lai novērtētu slepkavu rīcības iemeslus.22
Turpretī ASV vēsturnieks Daniels Goldhāgens (Daniel J. Goldhagen) savā, it sevišķi Vācijā, ievērību guvušajā darbā "Hitler's Willing Executioners" vismaz attiecībā uz vāciešiem uzsver, ka ir iespējams monokauzāls izskaidrojums. Kaut par nevācu tautu piederīgajiem, kas vāciešiem palīdzēja ebreju slepkavošanā, vēl trūkstot pietiekošu pētījumu, tomēr paša Goldhāgena izteiktais norāda, ka arī šai gadījumā šo nevācu slepkavu rīcība būtu izskaidrojama monokauzāli:
"Visnozīmīgākās grupas, kuras vāciešiem palīdzēja ebreju slepkavošanā, bija ukraiņi, latvieši un lietuvieši, par kurām var teikt divas lietas. Tās nāca no kultūrām, kuras bija dziļi antisemītiskas, un pieejamās zināšanas, lai arī cik maz to būtu, par vīriem, kas palīdzēja vāciešiem, mūs vedina uz domām, ka daudzus no viņiem vadīja spēcīgs naids pret ebrejiem."23
Vietējo iedzīvotāju policijas darbībai Baltkrievijā un Ukrainā ir pievērsies ASV vēsturnieks Martins Dīns (Martin Dean). Šo okupēto apgabalu policijai bijusi liela nozīmē "otrajā slepkavošanas fāzē" 1942. gada vasarā un rudenī. Bez policijas vietējo spēku palīdzības vāciešiem būtu bijis daudz grūtāk īstenot savus plānus. Policijas pulki nepiedalījās tikai akcijās pret ebrejiem vai partizāniem vien, bet tiem arī bija liela nozīme pārtikas produktu rekvizīcijas akcijās un darbaspēka "sagūstīšanā", kuru pēc tam nosūtīja uz Vāciju. Lai saprastu holokaustu, ir nepieciešams ievērot kolaborāciju Austrumos. "Vietējo piedalīšanās šajos šausmīgajos noziegumos nekādā ziņā nemazina vāciešu atbildību, bet tā kļūst par nozīmīgu parādību hoiokaustā šajos apgabalos." Dīns arī apšauba, vai vietējo iedzīvotāju piedalīšanos nacistiskajos noziegumos noteica tikai rases naida motīvi vien.
Ukrainas policijas struktūrām, ieskaitot policijas bataljonus, speciālā pētījumā pievērsies Vācijas vēsturnieks Franks Golčevskis (Frank Golczevvski) - "Organe der deutschen Besatzungsmacht; die ukrainischen Schutzmannschaften". Pēc viņa uzskatiem, nevar būt runa, ka vāciešu okupācijas politika Austrumeiropā būtu sekojusi kādam loģiskam, pārdomātam, vispārējam plānam. Skaidrs, ka vāciešiem okupēto apgabalu pārvaldīšanai bija nepieciešama vietējo iedzīvotāju palīdzība. Sevišķi Ukrainā šī vietējo policijas formējumu līdzdalība bijusi ļoti būtisks okupācijas pārvaldes elements. Toties no šī fakta nedrīkstot izdarīt nepareizu, vispārēju secinājumu, ka līdz ar to vietējie "palīgi" vieni paši būtu atbildīgi par vācu okupantu
noziegumiem. Atbildības jautājums neesot tik vienkāršs. Esot jāievēro ar vāciešu okupācijas politiku radītie "iekšējā ienaidnieka" tēli, politiskā pavedināšana, dažādie draudi un spaidi, kā arī daudz kas cits. Kā vācu darbība un plāni, iā arī vietējo iedzīvotāju motīvi un darbība jāanalizē vienlaicīgi. Vienkārši ar cilvēka rīcības cēloņa izskaidrojumu, piemēram, nacionālisms, vien nepietiek, lai izprastu notikumus vācu okupētajā Ukrainā. Lai varētu turpināt šo skaidrojumu, darbs jāsāk ar rūpīgu faktu apkopošanu.
Vācu vēsturnieka Pētera Longeriha (Peter Longerich) apjomīgajā darbā "Poiitik der Vernichtung. Eine Gesamtdarsteliung der nationalsozialistischen Judenver-folgung" īsa nodaļa veltīta arī policijas bataljoniem. Autors uzsver, ka "policijas bataljoni blakus karagūstekņu apsargāšanai un svarīgu militāru objektu nodrošināšanai galvenokārt tika iesaistīti ebreju un komunistu masveida slepkavībās, "tīrīšanas" un partizānu akcijās, kuru upuri aīkal bija par "bandu atbalstītājiem" aizdomās turētie ebreji".28 Kā tipisks piemērs policijas bataljonu iesaistīšanai akcijās pret ebrejiem tiek minēts lietuviešu 12. policijas bataljons.
Par Lietuvā izveidotajiem policijas bataljoniem vispārēju pārskatu sniedz Arūns Bubnis (Arūnas Bubnys) savos pētījumos par vācu okupāciju. Autors arī mēģina precizēt bataljonu kopskaitu, nonākot pie 20, resp., 21 bataljona, kas Lietuvā saformēts okupācijas laikā. (Līdz šim literatūrā minētais bataljonu kopskaits ir 2331 vai pat 35 bataljoni,) Citos darbos Bubnis ir tuvāk analizējis lietuviešu policijas atsevišķu bataljonu darbību. Tā, piemēram, 2. un 252. bataljons tieši vai netieši arī izmantots pret ebrejiem vērstās akcijās. Citādi bataljonu galvenais uzdevums bijis militāru objektu apsargāšana. 253. bataljons galvenokārt bijis iesaistīts padomju un poļu partizānu apkarošanā, kaut arī bataljonam atsevišķos gadījumos bijis jāpiedalās darbaspēka gūstīšanas akcijās. īss pārskats par lietuviešu policijas bataljoniem atrodams arī Knuta Štanga (Knut Stang) pētījumā, kurā citādi galvenā uzmanība pievērsta lietuviešu palīgpolicijas formācijām okupācijas pirmajos mēnešos. Štangs veltījis arī speciālu darbu 2., resp., 12. policijas bataljona gaitu aprakstīšanai.
Dati par igauņu bataljoniem atrodami Augusta Jursa (AugustJurs) sastādītajā grāmatā par igauņu brīvības cīnītājiem, kā arī daudzsējumu publikācijā par Igauniju Otrā pasaules kara laikā.
Pamatdarbs par latviešu policijas bataljoniem ir sērijas "Latviešu karavīrs Otra pasaules kara laikā" 2. sējums. Latviešu policijas bataljonu lomai ebreju iznīcināšanā, kaut arī tikai īsumā, pievērsies arī Andrievs Ezergailis. Autors sīkāk iztirzā 20. bataljona darbību, kura uzdevumos ietilpa arī Rīgas geto apsargāšana; 18. bataljona lomu 1942. gada ebreju iznīcināšanas akcijā Sloņimā, par ko 1961. gadā Rīgā tiesāja deviņus bataljona dalībniekus (A. Ezergailis apšauba
padomju tiesas izmeklēšanas metodes un rezultātus); 22. un 272. bataljona gaitas Varšavā, veicot geto ārējās apsardzes dienestu no 1942. gada augusta līdz oktobrim, lielās geto "tīrīšanas", resp., ebreju izvešanas akcijas laikā (par latviešu bataljonu darbību Varšavā holokausta literatūrā ir parādījušās ļoti pretrunīgas ziņas).
Par latviešu policijas bataljonu darbību Baltkrievijā tagad pieejams Baltkrievijas vēsturnieka Alekseja Ļitvina pārskats. Pēc viņa sniegtajām ziņām, Baltkrievijā vācu okupācijas laikā darbojušies 26 latviešu policijas bataljoni. Tie "baltkrievu tautas vēsturiskajā atmiņā [..] ir palikuši kā soda ekspedīciju dalībnieki, no kuriem daudzi runāja krieviski un izcēlās ar nežēlību pret baltkrieviem". Kaut Ļitvins savu darbu balsta uz dažādu arhīvu avotiem, tomēr daži minētie bataljonu numuri izraisa izbrīnu, piemēram, 208., 231., 347., 432,, 546. un 860. Tādu numuru latviešu bataljoniem vispār nebija.
Latviešu policijas bataljonu veidošanu visai sīki ir aprakstījis latviešu vēsturnieks Haralds BiezaTs. Viņš šai sakarībā sevišķi izceļ divas lietas:
1) dažu latviešu virsnieku aktīvo lomu slēgtu militāru formējumu veidošanā
[Vācieši izmantoja viņu vēlēšanos aktīvi cīnīties frontē.] un
2) piespiedu raksturu, kāds bija 9. februāra pavēlei un ar to saistītai "lielajai
vervēšanas akcijai" ("GroRwerbung furdie lettischen Schutzmannschaften"), runājot
pat par "formālu piespiedu mobilizāciju".44 Tomēr gluži nevar pievienoties Biezā
uzskatam par "formālu piespiedu mobilizāciju". Neapšaubāmi, ka šai vervēšanas
akcijai bija savi piespiedu elementi. Vervēšana nenotika tikai ar plakātiem, uzsau
kumiem radio, uzsaukumiem un rakstiem presē un vervēšanas sanāksmēm vien,
bet tika izsūtītas arī iesaukšanas pavēles (Gestellungsbefehl).
Plašāka vispārēja pētījuma par austrumos izveidotajiem policijas bataljoniem līdz šai dienai vēl trūkst. Vispārēju pārskatu par austrumu tautu policijas bataljoniem sniedz Georgs Tesins.
III. Secinājumi un darba hipotēzes
Turpmākajam pētniecības darbam par latviešu policijas slēgtajiem bataljoniem jāizvirza 10 temati vaitematu loki.
1. Literatūrā latviešu policijas bataljonus bieži vien dēvē par "tīrām" brīvprātīgo vienībām (sk., piemēram, Hilbergu). Toties Biezais pārstāv viedokli, ka, sākot ar "lielo vervēšanas akciju" 1942. gada februārī, vairs nevar runāt par brīvprātību.
Rodas jautājumi: kāda bija policijas bataljonu komplektēšanas norise? Kā tulkot "brīvprātības" jēdzienu? (Ko vispār nozīmē "brīvprātība" okupācijas apstākļos?) Cik bataljonu sastāvēja no brīvprātīgajiem, cik - no "norīkotiem" un piespiedu kārtā mobilizētajiem?
2. Kāpēc veidoja latviešu policijas bataljonus un kādām vajadzībām? Vai to
noteica vācu personāla trūkums armijas aizmugures apgabalu pārvaldīšanai? Vai
tās bija armijas vajadzības, lai aizpildītu robus frontē? Vai Himleram bija vajadzīgas
speciālas vienības cilvēku masveida slepkavošanai? Vai policijas bataljoni arī ietilpa
Himlera SS armijas veidošanas plānos?
3. Cik pamatotas ir Braitmena tēzes, ka policijas bataljoniem bija jāturpina ar
grautiņiem aizsāktais ebreju iznīcināšanas darbs, lai arī turpmāk pasaulei varētu
parādīt, ka vietējie iedzīvotāji (šī pētījuma gadījumā - latvieši) to dara paši un
turklāt brīvprātīgi?
4. Cik pamatota cita Braitmena izvirzītā tēze, ka nacisti uzskatījuši dažas
tautas par piemērotām, lai masveidā apšautu cilvēkus (austrumeiropieši, bet jo
sevišķi latvieši), toties citas šim eksekūciju darbam neesot derīgas (piemēram,
vācieši un citi rietumeiropieši)?
5. Vai paši latvieši varēja ietekmēt slēgto vienību formēšanas gaitu? Kāds
efekts bija mēģinājumiem organizēt savas militārās vienības un tās iesaistīt vācu
armijas rindās?
6. Kāda bija latviešu policijas bataljonu loma okupācijas varas represīvajā
sistēmā: pasākumos pret ebrejiem un ebreju iznīcināšanā (ieskaitot geto apsar
gāšanu un likvidēšanu); partizānu apkarošanā; citās represīvās darbībās pret civil
iedzīvotājiem (darbaspēka "sagādāšana", dažādi sardzes dienesti, lauksaimniecības
produktu rekvizīcijas u. c). Te būtu jāizpēta katra atsevišķa bataljona darbība.
7. Kāda nozīme latviešu policijas bataljoniem bija frontes dienestā? (Arī te
būtu jāpēta katra atsevišķa frontē iesaistīta bataljona darbība.)
8. Kāda bija latviešu policijas bataljonu locekļu demogrāfiskā un sociālā
struktūra? (Te būtu jāveic biogrāfisko datu analīze.)
9. Kādu motīvu vadīti brīvprātīgie iestājās policijas bataljonu dienestā? Ko viņi
zināja par saviem turpmākajiem dienesta uzdevumiem? Ko par ebreju iznīcināšanu?
(Šai sakarībā sīkāk jāpārbauda Latvijas Zemes pašpārvaldes konstatējums, ka latviešu policijas bataljonu vīri ir "tikai kara algotņi, kuru darbs tiek samaksāts".)
10. Kas kopējs un kas atšķirīgs policijas bataljonu formēšanā Latvijā, Lietuvā,
Igaunijā un Ukrainā?
Pirms var izdarīt secinājumus un vispārinājumus par latviešu policijas darbību un lomu vācu okupācijas laikā, rūpīgi jāapzina un jāizvērtē viss faktuālais materiāls, kā to Ukrainas gadījumā ieteica arī Golčevskis. Ar drošas faktu bāzes palīdzību tad varēsim izdarīt attiecīgos secinājumus, vispārinājumus un salīdzinājumus, kā arī izteikt vērtējumus. Kādā veidā šāds darbs papildinās līdzšinējo ainu, vai tas to niansēs, vai tas pat liks mainīt dažu labu uzskatu par latviešu bataljonu lomu vācu okupācijas laika represīvajās struktūrās, jo sevišķi holokaustā, to rādīs nākotne.
ТОМ 3. Тоталитарные режимы и репрессии в Латвии в г.
Комиссия историков Латвии. Исследования 2000 года. Рига 2007 г. 2-е издание.
SATURS
Priekšvārds ............................................................................................ 9
PADOMJU OKUPĀCIJA LATVIJĀ 1940.-1941. GADĀ
Irēne Šneidere
Padomju režīma represijas pret Latgales civiliedzīvotājiem
1941. gada jūnijā-jūlija sākumā............................................... 15
Ēriks Jēkabsons
Padomju represijas pret Latvijas poļiem, lietuviešiem un baltkrieviem
1940.-1941. gadā ................ '....................................................... 51
Ainārs Lerhis
Padomju režīma represijas pret neatkarīgās Latvijas diplomātiem 71
-
Ēriks Jēkabsons, Ainārs Bambals
Latvijas armijas iznīcināšana un represijas pret tās karavīriem
"1940.-1941. gadā .....................................................................
NACISTISKĀS VĀCIJAS OKUPĀCIJA LATVIJĀ ()
Inesis Feidmanis
Latvija vācu okupācijas laikā ():
aktuālās izpētes problēmas...................................................
Antonijs Zunda
Vācu okupācijas varas politika Latvijā: nostādnes vēstures literatūrā 186
Jānis Taurēns
Baltijas jautājums lielvalstu politikā Otrā pasaules kara gados:
ieskats historiogrāfijā.............................................................
Kaspars Zellis, Uldis Neiburgs
Vācu okupācijas laikā represētie Latvijas iedzīvotāji ().
Datu bāzes apraksts................................................................
Kārlis Kangeris
Nacionālsociālistiskās Vācijas plānotā represīvā politika
pret latviešu inteliģenci 1941. un 1942. gadā .....................
Uldis Neiburgs, Dzintars Ērglis
Nacionāla un padomju pretošanās kustība:
kopīgais un atšķirīgais (1941-19.........................
Dzintars Ērglis
Padomju represīvo orgānu arestētie ģenerāļa Kureļa grupas dalībnieki 330
PADOMJU OKUPĀCIJA LATVIJĀ, 1944. GADS - 50. GADU VIDUS
Ritvars Jansons, Indulis Zālīte
LPSR valsts drošības dienesta izveidošana un tā galvenie represīvie
uzdevumi 1944.-1956. gadā ...................................................
Aldis Bergmanis
LPSR valsts drošības dienesta attīstība un loma genocīda īstenošanā
Latvijā (1944-19..................................................
Daina Bleiere
Represijas pret zemniecību Latvijā 1944.-1953. gadā ....
Heinrihs Strods
Latvijas skolu jaunatnes nacionālā pretošanās kustība
(1944. gads - 50. gadu vidus) ..............................................
Jānis Riekstiņš
Migrantu kolonizācija Latvijā, 1944, gads - 50. gadu vidus 676
1941. gada 14. jūnijā no Latgales apriņķiem izsūtīto iedzīvotāju dzimums un vecums*
Abrenes apr. | Daugavpils apr. | Ludzas apr. | Rēzeknes apr. | Kopā | |
Izsūtīto skaits | 416 | 1055 | 453 | 625 | 2549 |
Motiem: vīrieši | 205 | 544 | 247 | 316 | 1312 |
sievietes | 211 | 511 | 206 | 309 | 1237 |
Vecums: līdz 7 gadiem | 58 | 117 | 55 | 83 | 313 |
no 7 līdz 16 gadiem | 86 | 184 | 82 | 105 | 457 |
no 16 līdz 60 gadiem | 253 | 699 | 290 | 392 | 1634 |
no 60 līdz 80 gadiem | 18 | 53 | 25 | 44 | 140 |
vecāki par 80 gadiem | 1 | 2 | 1 | 1 | 5 |
2. tabula
1941. gada 14. jūnijā no Latgales izsūtīto iedzīvotāju skaits (pēc dzimuma un vecuma)
salīdzinājumā ar Latviju kopuma
Latvija | T. sk. Latgale | |||
skaits | % | skaits | % | |
Izsūtīti | 14 297 | 100 | 2549 | 100 |
No tiem: vīrieši | 7177 | 50,20 | 1312 | 51,50 |
sievietes | 7122 | 49,80 | 1237 | 48,50 |
Vecums: līdz 7 gadiem | 1614 | 11,30 | 313 | 12,30 |
no 7 līdz 16 gadiem | 2137 | 14,90 | 457 | 17,90 |
no 16 līdz 60 gadiem | 9343 | 65,30 | 1634 | 64,10 |
no 60 līdz 80 gadiem | 1151 | 8,10 | 140 | 5,50 |
vecāki par 80 gadiem | 54 | 0,40 | 5 | 0,20 |
3. tabula
1941. gada 14. jūnijā no Latgales apriņķiem, pilsētām un pagastiem izsūtīto iedzīvotāju skaits*
Apriņķa nosaukums | Iedzīvotāju skaits pēc 1935. g. tautas skaitīšanas datiem | Izsūtītie | |
skaits | % | ||
Abrenes apriņķis | 416 | 0,40 | |
Tai skaitā: Abrene | 1 227 | 23 | 1,90 |
Balvi | 2 044 | 17 | 0,80 |
Augšpiis pag. | 8 208 | 44 | 0,50 |
Baltinavas pag. | 8197 | 46 | 0,60 |
Balvu pag. | 11 066 | 22 | 0,30 |
Vīksnas pag.** | 8 | ||
Bērzpils pag. | 6 640 | 33 | 0,50 |
Gauru pag. | 10 889 | 10 | 0,10 |
Kacēnu pag. | 10719 | 52 | 0,60 |
Upmales pag.** | 15 | ||
Liepnas pag. | 4 778 | 25 | 0,50 |
Linavas pag. | 6 920 | 4 | * 0,10 |
Purvmalas pag. | 6 627 | 37 | 0,60 |
Rugāju pag. | 7 245 | 22 | 0,30 |
Šķilbēnu pag. | 6 429 | 2 | 0,03 |
Tilzas pag. | 6 633 | 35 | 0,50 |
Viļakas pag. | 12 267 | 21 | 0,20 |
Daugavpils apriņķis | 1055 | 0,54 | |
Tai skaitā: Daugavpils | 45 071 | 616 | 1,40 |
Preiļi | 1 642 | 18 | 1,10 |
Līvāni | 3 509 | 22 | 0,60 |
Apriņķa nosaukums | Iedzīvotāju skaits pēc 1935. g. tautas skaitīšanas datiem | Izsūtītie | |
skaits | % | ||
Krāslava | 4 300 | 20 | 0,50 |
Aizkalnes pag. | 6 658 | 11 | 0,20 |
Asūnes pag. | 6 831 | 16 | 0,20 |
Aulejas pag. | 7 359 | 14 | 0,20 |
Biķernieku pag. | 4 895 | 4 | 0,10 |
Dagdas pag. | 7127 | 12 | 0,20 |
Indras pag. | 6 793 | 39 | 0,60 |
Izvaltas pag. | 7 335 | 4 | 0,05 |
Kalupes pag. | 5 967 | 54 | 0,90 |
Kapiņu pag. | 12 483 | 6 | 0,20 |
Aglonas pag.** | 22 | ||
Krāslavas pag. | 7916 | 7 | 0,10 |
Līksnas pag. | 10 799 | 19 | 0,20 |
Nīcgales pag. | 6 | ||
Līvānu pag. | 7 830 | 47 | 0,60 |
Naujenes pag. | 6 209 | 6 | 0,10 |
Preiļu pag. | 9 578 | 12 | 0,10 |
Robežnieku pag. | 4 274 | 3 | 0,07 |
Rudzētu pag. | 3 306 | 29 | 0,90 |
Skaistas pag. | 6 802 | 24 | 0,40 |
Višķu pag. | 10 290 | 35 | 0,30 |
Vārkavas pag. | 7 564 | 11 | 0,10 |
Ludzas apriņķis | 93 258 | 453 | 0,50 |
Tai skaitā: Ludza | 5 556 | 104 | 1,90 |
Zilupe | 1 573 | 11 | 0,70 |
Apriņķa nosaukums | Iedzīvotāju skaits pēc 1935. g. tautas skaitīšanas datiem | Izsūtītie | |
skaits | % | ||
Kārsava | 1 892 | 19 | 1,00 |
Briģu pag. | 4 939 | 7 | 0,10 |
Ciblas pag. | 6 709 | 36 | 0,50 |
Istras pag. | 8 045 | 14 | 0,20 |
Kārsavas pag, | 9 867 | 31 | 0,30 |
Mērdzenes pag. | 11 255 | 21 | 0,20 |
Nautrēnu pag, | 6 374 | 37 | 0,60 |
Nirzas pag. | 5 347 | 30 | 0,60 |
Pasienes pag. | 7112 | 38 | 0,50 |
Pildas pag. | 7 571 | 42 | 0,60 |
Rundēnu pag. | 4 257 | 13 | 0,30 |
Šķaunes pag. | 6 702 | 19 | 0,30 |
Zvirgzdenes pag. | 6 059 | 31 | 0,50 |
Rēzeknes apriņķis | 625 | 0,44 | |
Tai skaitā: Rēzekne | 13 151 | 152 | 1,20 |
Varakļāni | 1 679 | 9 . | 0,50 |
Viļāni | 1339 | 10 | 0,70 |
Atašienes pag. | 3 297 | 16 | 0,50 |
Barkavas pag. | 5 267 | 49 | 0,90 |
Bērzgales pag. | 7 400 | 14 | 0,20 |
Dricēnu pag. | 4 332 | 33 | 0,80 |
Ezernieku pag. | 7128 | 11 | 0,15 |
Gaigalavas pag. | 3 692 | 16 | 0,40 |
Gaiēnu pag. | 8 805 | 11 | 0,10 |
Kaunatas pag. | 10 018 | 48 | 0,50 |
Apriņķa nosaukums | Iedzīvotāju skaits pēc 1935. g, tautas skaitīšanas datiem | Izsūtītie | |
skaits | % | ||
Makašānu pag. | 7 685 | 29 | 0,40 |
Maltas pag. | 9 967 | 31 | 0,30 |
Ozolaines pag. | 5 308 | 29 | 0,50 |
Ružinas pag. | 7164 | 12 | 0,17 |
Rēznas pag. | 10 255 | 32 | 0,30 |
Sakstagala pag. | 7 566 | 34 | 0,45 |
Silajāņu pag. | 9 788 | 17 | 0,20 |
Varakļānu pag. | 7618 | 25 | 0,30 |
Viļānu pag. | 8 549 | 47 | 0,50 |
4. tabula 1941. gada 14. jūnijā deportēto Latgales iedzīvotāju nacionālais sastāvs*
|
Из за большого объема этот материал размещен на нескольких страницах:
1 2 3 4 5 6 |
